var būt labdabīgi un ļaundabīgi.

Labdabīgie audzēji aug gan pa vienam, gan vairākiem. Slimniekiem, kam ir labd. audzēji, sūdzību parasti nav. Sasnieguši lielus apmērus, šie audzēji atkarībā no lokalizācijas vietas var radīt rīšanas traucējumus, asiņošanu, novājēšanu, zarnu aizsprostojumus, vēdera dobuma orgānu savstarpējā izvietojuma maiņu, cukura daudzuma samazināšanos asinīs — hipoglikēmiju. No gremošanas orgānu labd. audzējiem (it īpaši no kuņģa, barības vada, zarnu adenomatozajiem polipiem, aizkuņģa dziedzera cistadenomām) 15—60% gadījumu var izveidoties vēzis. Labd. audzējus ārstē ķirurģiski.

No ļaundabīgajiem audzējiem biežāk sastopams vēzis.

Aizkuņģa dziedzera vēzis var būt primārs (no paša dziedzera audiem) un sekundārs (ieaug no kuņģa, žults izvadceļiem, divpadsmitpirkstu zarnas, resnās zarnas). Slimo pēc 50 g, vecuma, vīrieši biežāk nekā sievietes.
Vēždraudes slimības: cistas, aizkuņģa dziedzera iekaisums un traumas; aizkuņģa dziedzera iekaisuma — pankreatīta rašanos savukārt veicina gremošanas orgānu hron. slimības (gastrīts, kolīts, enterokolīts, aknu slimības).
Pazīmes atkarīgas no vēža lokalizācijas dziedzerī. Parasti ir smaguma sajūta pakrūtē pēc ēšanas, atraugas, vēdera uzpūšanās, pieaugošs nespēks. Sāpes ap nabu, kreisajā paribē, izstaro uz krūškurvi, kreiso plecu; jostveida (reizēm kolikveida) sāpes mugurā. Vēlīnās stadijās dzeltena acu ābolu un ādas nokrāsa.
Ārstē gk. ķirurģiski, lieto arī staru un ķīm. terapiju.
Profilakse. Laikus jāārstē gremošanas orgānu hron. slimības.

Aknu vēzis var veidoties gan no aknu šūnām, gan no žultsvadu epitēlijšūnām. Primārais aknu vēzis rodas gk. pēc 50 g. vecuma, vīriešiem biežāk nekā sievietēm. Parasti tas attīstās uz cirozes fona, retāk — pēc aknu invāzijas slimībām. Tā rašanos veicina vit. un olbv. trūkums uzturā, aknu traumas. Bērniem var būt aknu embrionālo audu ļaund. audzēji. Attīstības sākuma pazīmes ļoti līdzīgas aknu cirozes simptomiem: funkcionāli gremošanas traucējumi, ēstgribas samazināšanās, slikta dūša, smaguma sajūta labajā paribē, vemšana, dažreiz paaugstinās t°. pievienojas nespēks, mazasinība. Aknas palielinās, kļūst cietas, grubuļainas, vēdera dobumā uzkrājas šķidrums, palielinās liesa.
Ārstē gk. ķirurģiski, retāk lieto ķīmijterapiju. Barības vada vēzis lokalizējas gk. uz robežas starp barības vada vid. un apakšējo trešdaļu, kā arī tā beigu daļā. Ar to slimo 50—60 g. vecumā, vīrieši biežāk nekā sievietes. Vēža rašanos veicina karsti, piparoti ēdieni, slikti sakošļāta barība, alkohola lietošana, smēķēšana.

Vēždraudes slimības ir barības vada hron. iekaisums, hron. čūlas, leikoplakijas, pēcapdeguma sarētojumi, polipi, ilgstošas spazmas.
Pirmās pazīmes — īslaicīgi rīšanas traucējumi, kas uznāk pēkšņi, it kā aizrijoties ar barību, un pamazām pāriet pastāvīgos rīšanas traucējumos, ko pavada nepatīkama sajūta, sāpes aiz krūšu kaula, pastiprināta gļotu atdalīšanās, reizēm barības atgrūšana, mutes smakošana. Seko novājēšana, sāpes starp lāpstiņām, paaugstinās t°.
Ārstē, kombinējot ķirurģisko, staru un ķīm. terapiju.
Profilakse. Pilnvērtīgs uzturs, pareizs uztura režīms, hroniska barības vada iekaisuma ārstēšana.

Kuņģa vēzis. Ar to saslimst 40—60 g. vecumā, vīrieši biezāk nekā sievietes. Tā attīstību veicina neregulāra ēšana, smēķēšana un alkohola lietošana, kancerogēnās vielas, kas uzņemtas ar uzturu vai radušās gremošanas orgānos (no žāvētiem produktiem, holesterīna, pārkausētiem taukiem). Svarīga nozīme arī iedzimtībai. Vēždraudes slimības ir hron. atrofisks gastrīts, hron. kuņģa čūla un polipi, B12 vit. deficīta anēmija.
Simptomi sākumstadijā niecīgi un dažādi atkarībā no audzēja atrašanās vietas kuņģī, kā arī no vēždraudes slimības. Traucējumi parasti ir vispārēji: nogurums, ēstgribas samazināšanās, pilnuma sajūta kuņģī, slikta dūša, novājēšana, psih. depresija, vemšana. 2—3% gadījumu noris t.s. mēmā (bezsimptomu) attīstība, kad traucējumi parādās tikai vēlīnās stadijās. Audzējs izplatās ar limfu un asinīm, kā arī ieaugot blakusorgānos.
Ārstē ķirurģiski, lieto arī ķīm. un staru terapiju. Ārstēšanas efektivitāte atkarīga no tā, cik agri audzējs diagnoscēts, tāpēc liela nozīme iedz. san. zināšanām un profilaktiskajām apskatēm.

Mutes dobuma vēzis lokalizējas mutes gļotādā un mēlē. Visbiežāk saslimst vīrieši 40—65 g. vecumā. Tā attīstību veicina mutes dobuma higiēnas neievērošana, slimi zobi, nepiemērotas, kustīgas zobu protēzes, smēķēšana, termiski mutes gļotādas kairinājumi, alkohola lietošana, vēždraudes slimības — gļotādas čūlas, saplaisājumi, leikoplakijas, papillomas. Pēc audzēja formas izšķir papillāro (bārkstveida), mezglveida, infiltratīvo un čūlveida mutes gļotādas vēzi. 18% gadījumu tas vienlaikus sākas vairākās gļotādas vietās.
Raksturīgākās pazīmes ir gļotādas sacietējumi ar iekaisuma valnīti, erozija un saplaisājumi, kas rada sāpes, ja atver muti vai ēd (sāpes var izstarot uz ausīm, zobiem). galvassāpes, mutes smakošana. Ja audzējs ieaug mēles saknē, rodas rīšanas un runas traucējumi. Mēles vēzis parasti lokalizējas uz mēles malām, mēles muguras, reti mēles saknē; veidojas sastrutojumi, rodas neirītiskas sāpes, pastiprināta siekalu atdalīšanās.
Ārstē ķirurģiski, kā arī ar ķīm. un staru terapiju.
Profilakse. Jāievēro mutes dobuma higiēna, nedrīkst smēķēt, lietot alkoholu, laikus jāārstē zobi un gļotādas hron. iekaisumi.

Resnās zarnas vēzis biežāk lokalizējas zarnas izliekumos, kur uzkrājas izkārnījumi. Biežuma ziņā tas ir 4. vietā gremošanas orgānu ļaund. audzēju vidū. Ar resnās zarnas vēzi slimo 40—60 g. vecumā, vīrieši biežāk nekā sievietes. Tā izcelsmi veicina hroniski zarnas gļotādas iekaisumi (dizentērija, amebiāze, vēdertīfs, tbc, sifiliss, hron. kolīts). kā arī olbv. noārdes produkti (indols, skatols, piridīns), kam piemīt kancerogēnās īpašības.
Agrīno stadiju simptomi ir pasliktināta vispārējā pašsajūta, psih. depresija, samazināta ēstgriba, pilnuma sajūta un urkšķēšana zarnās, neregulāra vēdera izeja. Savlaicīgā diagnostikā liela nozīme profilaktiskajām apskatēm, rentgenoloģiskai izmeklēšanai, zarnas apskatei ar endoskopu (kolonoskopijai), kā arī izkārnījumu izmeklēšanai attiecībā uz gļotām, asinīm un vēža šūnām.
Ārstē gk. ķirurģiski, lieto arī staru un ķīm. terapiju.

Taisnās zarnas vēzis. Ar to biežāk saslimst 40—60 g. vecumā. Vēždraudes slimības ir ilgstoši hemoroīdi, anālās atveres plīsumi, fistulas, tbc, sifilisa, gonorejas radīts hron. taisnās zarnas iekaisums, polipi. Vēža veidošanās rada nepatīkamu, velkošu sajūtu krustu kaula un anālās atveres apvidū vēdera izejas laikā, izkārnījumos parādās gļotas, strutaini izdalījumi, asinis. Ja audzējs sašaurina zarnu, izkārnījumiem ir lentes forma.
Stenozējošā vēža gadījumā ilgstošs aizcietējums mainās ar caureju, mokošiem tenesmiem. Agrīnā diagostikā liela nozīme paša slimnieka novērojumiem par pārmaiņām izkārnījumos, profilaktiskai apskatei, taisnās zarnas iztaustīšanai, rektoskopijai.
Ārstē izoperējot, lieto ari ķīm. preparātus.
Profilakse. Laikus jāārstē hemoroīdi, hron. iekaisums, jāievēro higiēna.

Žultspūšļa vēzis. Ar to visbiežāk saslimst sievietes 40—60 g. vecumā. Vēždraudes slimība — žultspūšļa akmeņi. Agrīnās attīstības stadijās raksturīga ēstgribas samazināšanās, novājēšana. Sāpes, paaugstināta t° rodas tikai tad, kad pievienojas inf. Labajā paribē sataustāms grubuļains veidojums. Cīpslenes un āda kļūst iedzeltena, vēdera dobumā uzkrājas šķidrums.
Ārstē gk. ķirurģiski.
Profilakse. Laikus jāārstē žultsakmeņu slimība.