ķermeņa ārējā sega, kas aizsargā dziļāk esošos audus un orgānus no dažādu ķīm. un fizikālu faktoru iedarbības, piedalās arī vielmaiņā (tauku, ūdens, sāļu, pigmentu maiņā) un termoregulācijā; pieder pie maņu orgāniem.

ĀDA kopējā virsma cilvēkam ir apm. 2 m2, biezums svārstās no 0,3 līdz 3 mm. Visplānākā tā ir uz plakstiņiem un dzimumorgāniem, bet visbiezākā — uz delnām un pēdām (sakarā ar vislielāko meh. iedarbību). Bērniem ĀDA plānāka un gludāka.
Ādai ir 3 slāņi: epiderma jeb virsāda, pamatāda un zemāda (zemādas tauku slānis).
Epidermu (epidermis) veido daudzkārtu plakanais pārragotais epitēlijs. Tās apakšējā, t.s. augšanas slānī šūnas nemitīgi vairojas un pakāpeniski tuvojas ĀDA virsmai, kur zaudē kodolu, pārragojas un izveido raga kārtu, kas ĀDA pasargā no dažādiem meh., fizikāliem un ķīm. kairinātājiem, kā arī organismu — no izžūšanas un mikroorganismu iekļūšanas. Ārējās raga kārtas šūnas nolobās (cilv. mūžā apm. 15—18 kg novecojušu šūnu). Dažām slimībām, piem., skarlatīnai, raksturīga pastiprināta ĀDA lobīšanās.

Augšanas slāņa šūnas satur pigmentu; no tā daudzuma atkarīga cilv. ĀDA krāsa. Saules stari (ultravioletais starojums) iedarbojas uz pigmentšūnām stimulējoši: sākumā ĀDA kļūst sārta, vēlāk tumša un tā tiek pasargāta no apdeguma. ĀDA krāsa mainās dažu slimību ietekmē, piem., dzeltena ĀDA nokrāsa raksturīga hepatītam, bet bronzas krāsu rada nepareiza virsnieru garozas darbība.
Pamatādu jeb īsto ādu (derma) veido blīvie saistaudi; tajā daudz asinsvadu limfvadu un nervu. Pamatāda iespiežas epiderma pauguriņu veidā, tāpēc arī epiderma ir nelīdzena, uz tās veidojas šķautnītes un rievas. Uz delnas šīs šķautnītes un līnijas veido īpatnēju, katram cilv. raksturīgu zīmējumu. To izmanto, piem., tiesu medicīnā: pirkstu nospiedumu pētīšana (daktiloskopija) palīdz identificēt personu. Pārējā ĀDA daļā virspusējo šķautnīšu un līniju zīmējums veido trijstūrveida un rombveida laukumiņus, kuri nav individuāli raksturīgi.

Zemādas (teļa subcutanea) tauku slāņa attīstība katrā ķermeņa daļā ir citāda, piem., plakstiņos taukaudu nav, bet vēdera apvidū tie sevišķi labi attīstīti. Zemādas taukaudu attīstība ir atkarīga no dzimuma, vecuma, organisma uzbūves īpatnībām. Tauku slānim ir liela nozīme organisma termoregulāciju (tukli cilv. parasti mazāk salīgi); tas arī pasargā dziļāk novietotos audus un orgānus no meh. bojājumiem, ir barības rezerve slimības vai bada gadījumā. Pie ĀDA derivātiem pieskaitāmi mati, nagi un krūts dziedzeris. Adā atrodas arī sviedru dziedzeri, tauku dziedzeri un dažādi receptori (kairinājumu uztvērēji).

Sviedru dziedzeru (glandulae sudoriferae) ir ļoti daudz (1 cm2 ĀDA 500-—1000). Tie izvietoti nevienmērīgi: sevišķi daudz delnās, padusēs, cirkšņu apvidū, bet to nav, piem., lūpu sārtajā daļā. Sviedru dziedzeriem svarīga nozīme ne tikai termoregulācijā, bet arī ūdens un minerālvielu maiņā. Arējā auss ejā sviedru dziedzeri ir pārveidojušies un izdala t.s. auss sēru.

Tauku dziedzeru (glandulae sebaceae) sekrēts ieplūst mata maisiņā vai arī nonāk tieši uz ādas. Sekrēta izvadīšanu veicina ĀDA gludā muskulatūra. Diennaktī izdalās apm. 20 g tauku, kas plānā kārtiņā nosedz ĀDA un matus, aizsargājot tos no mitruma un dažādiem fizikāliem un ķīm. kairinātājiem.

Pamatāda un daļēji arī epiderma ļoti daudz dažādu receptoru, kas uztver ārējās vides kairinājumus, kurus rada pieskāriens, spiediens, t u.c. kairinātāji (1cm2 ĀDA ir apm. 25 taustes, 25 aukstuma, 3 siltuma un 130 sāpju receptori). Taustes receptoru visvairāk ir pirkstu galos, lūpu malās, dzimumorgānu ādā, termoreceptoru — lūpās, vaigos, plaukstu mugurējā virsmā, vēdera ādā. Kairinājums no šiem receptoriem pa nerviem nonāk galvas smadzeņu garozā, kur sarežģītas nervu darbības rezultātā rodas noteikta sajūta. ĀDA jutība atkarīga ne tikai no receptoru skaita, bet arī no nervu sistēmas stāvokļa (piem., noguruma vai spēcīga pārdzīvojuma laikā var pastiprināties vai pavājināties).

Āda (griezuma shēma): 1, 3, 5 — nervgaļi; 2 — taukaudi; 4 — augšanas kārta; 6 — kapilāri; 7 — mats; 8 — epiderma; 9 — mata stiebrs; 10 — tauku dziedzeris; 11 — pamatāda; 12 — mata saknes ārējā maksts; 13 — mata sakne; 14 — sviedru dziedzeris; 15 — mata sīpoliņš; 16 — mata pauguriņš; 17 — artērija; 18 — vēna