elementārā dzīvā sistēma, kurā izpaužas dzīvās matērijas galv. īpašības: vielmaiņa, augšana, kairināmība, reproducēšanās, iedzimtība un pielāgotība.
ŠŪNA ir visu augu un dzīvn. attīstības, uzbūves un darbības pamatā. Tā sastāv no kodola un citoplazmas. Ja ŠŪNA attīstības procesā zaudē kodolu, piem., zīdītāju (art cilv.) eritrocīts, tā zaudē arī spēju dalīties.
Šūnu lielums, forma, iekšējā uzbūve un funkcijas ir ļoti daudzveidīgas, piem., cilv. mazā 1imfocīta diametrs ir tikai 5—6 (un, bet olšūnas — līdz 200 µm. ŠŪNA var būt apaļa, zvaigžņveidīga, kubiska, vārpstveidīga utt. Tās forma atkarīga no citoplazmas virsmas spraiguma, no blakusšūnu meh. iedarbības, no ŠŪNA funkcionālā stāvokļa (piem., dziedzeršūnu forma var mainīties sakarā ar sekrēcijas fāzēm, gludo muskuļšūnu forma — atkarībā no saraušanās pakāpes utt.).
ŠŪNA saturs ir viskozs. ŠŪNA citoplazma ir sarežģīta koloidāla sistēma, kas var mainīt fizikālās īpašības atkarībā no apstākļiem un pāriet no gela solā un otrādi. Sūnā ļoti daudz ūdens (80—85%), it sevišķi jaunās embrionālās šūnās. Tas ir ļoti svarīgi, jo visi fiziol. procesi šūnā noris tikai šķīdumā.
Uz vecumu ūdens daudzums cilv. šūnās samazinās. Neorganiskās vielas šūnā parasti atrodas vai nu sāļu veidā, vai arī savienojumos ar organiskām vielām. Tās palīdz uzturēt šūnā skābju un bāzu līdzsvaru un regulē osmotisko spiedienu. No organiskām vielām šūnā visvairāk olbv; (vairāk nekā puse ŠŪNA sausnes).
Starp proteīdiem (saliktām olbv. sevišķi nozīmīgi ir nukleoproteīdi, kuros olbv. savienota ar kādu no nukleīnskābēm: ribonukleīnskābi (RNS) vai dezoksiribonukleīnskābi (DNS). Nukleīnskābēm ir noteicoša nozīme olbv. sintēzē un iedzimtībā. ŠŪNA dzīvības norisēs ļoti nozīmīgi ir fermenti (olbv., kas paātrina ŠŪNA ķīm reakcijas). Sūnā to ir ļoti daudz, jo katrs var paātrināt tikai l noteiktu reakciju. Bez tam šūnā ir dažādi ogļhidrāti, kā arī tauki un taukiem līdzīgas vielas — lipoīdi.
Šūnu no apkārtējās vides norobežo ŠŪNA membrāna. Tā ir ļoti plāna, puscaurlaidīga; caur membrānu vielas no apkārtējās vides difundē citoplazmā un otrādi. ŠŪNA citoplazmā ir dažādas struktūras. Daļa to ir nepastāvīgas un ŠŪNA dzīvības procesos rodas uz nenoteiktu laiku, parādoties un atkal pazūdot. Tie ir ieslēgumi, piem., barības vielu rezerves, sekrēta granulas, pigmenta ieslēgumi u.c.
Citas struktūras šūnā sastopamas vienmēr un veic noteiktas funkcijas. Tie ir organoīdi jeb iešūņi: endoplazmatiskais tīkls, ribosomas, mitohondriji, lizosomas, plātnīškomplekss un ŠŪNA centrs. Endoplazmatiskais tīkls jeb citoplazmatiskais tīkls caurauž citoplazmu kā ļoti plānu dubultu membrānu sistēma, veidojot kanālus, cisternas un pūšļus. Tam ir 2 tipi: graudainais (granulārais) un gludais (agranulārais). Graudainajam tīklam uz ārējās virsmas ir sīki graudiņi — ribosomas. Tās sastopamas arī brīvi citoplazmā. Ķīmiski to galv. sastāvdaļa ir RNS un olbv. Ribosomas notiek olbv. sintēze. Uz gludā endoplazmatiskā tīkla ribosomu nav. Tur notiek ogļhidrātu, lipīdu un dažu pigmentu sintēze. Vienā ŠŪNA bieži ir kā graudainais, tā gludais tīkls.
Šūnās, kurās notiek intensīva olbv. sintēze, graudainais endoplazmatiskais tīkls ir labi izveidots un grupējas paralēlās rindās. Šī šūnas daļa labi krāsojas ar bāziskām krāsvielām, un to sauc par ergastoplazmu. Jo intensīvāk notiek olbv. sintēze šūnā, jo labāk izveidota ergastoplazma, Mitohondriji gaismas mikroskopā saskatāmi kā sīki graudiņi, nūjiņas vai pavedieni, bet elektronmikroskopā izskatās kā nelieli maisiņi, ko norobežo ārējā un iekšējā membrāna. Vienās ŠŪNA mitohondriji daudzmaz vienmērīgi sadalīti pa visu citoplazmu, bet citās lokalizējas vietās, kur notiek intensīva vielmaiņa un nepieciešams vairāk enerģijas. Mitohondrijos ir daudz oksidācijas fermentu. Oksidācijas reakcijās atbrīvojas enerģija, kas tiek izmantota adenozīntrifosforskābes sintēzē, kura arī notiek mitohondrijos.
Adenozīntrifosforskābe viegli atbrīvo enerģiju, ko ŠŪNA var izlietot pēc vajadzības. Tādējādi mitohondriji ražo šūnai nepieciešamo enerģiju. Lizosomas saistītas ar gremošanas funkciju šūnā. Tās satur fermentus, kas šķeļ olbv., nukleīnskābes, polisaharīdus u.c. savienojumus. Atkarībā no funkcionālā stāvokļa ir dažādi lizosomu veidi.
Plātnīškomplekss jeb Goldži komplekss sastāv no atsevišķiem apaļiem sirpjveida vai nūjiņveida maisiņiem, kas vai nu difūzi izkaisīti pa visu citoplazmu, vai arī tīklveidā sakoncentrēti vienā vietā, parasti pie kodola. Šīs 2 plātnīškompleksa formas var pāriet viena otrā dažādos ŠŪNA darbības posmos. Plātnīškompleksa funkcija saistīta ar ŠŪNA sekretorisko darbību.
Pirmatnējā olbv. sekrēta sintēze notiek pie ribosomām. Tālāk pa endoplazmatisko tīklu sekrēts nonāk līdz plātnīškompleksam, tur kondensējas un izveido granulas. ŠŪNA centrs jeb centrosoma ir kustību organoīds. To visbiežāk veido 2 mazi graudiņi — centriolas, ko ietver īpaša citoplazma — centrosfēra. Katra centriola ir cilindrveidīga, ar 9 pāriem garenisku pavedienu. Sevišķi liela nozīme tām ir ŠŪNA dalīšanās periodā, arī spermatozoīda astītes pavediena, skropstiņepitēlija skropstiņu u.c. kustīgu veidojumu attīstībā.
Kodols ir visu pilnvērtīgu, dalīties spējīgu ŠŪNA neiztrūkstoša sastāvdaļa. Parasti tas ir viens, bet ir arī šūnas ar 2 un vairākiem kodoliem. Kodola forma ļoti dažāda, visbiežāk apaļa vai iegarena. Kodols parasti atrodas ŠŪNA centrālajā daļā, bet var būt arī perifērijā. Tam apkārt vienmēr ir citoplazmas slānis; ar ŠŪNA membrānu kodols nekad nesaskaras.
No apkārtējās citoplazmas kodolu norobežo apvalks, ko veido 2 membrānas ar spraugu starp tām. Arējā membrāna saistīta ar endoplazmatisko tīklu. Caur apvalku notiek intensīva vielapmaiņa starp kodolu un citoplazmu.
Kodoliņš ir visblīvākais kodola veidojums, tāpēc labi saskatāms jau dzīvā šūnā. Kodoliņu daudzums un lielums variē atkarībā no ŠŪNA veida un fiziol. stāvokļa. Sūnās, kas intensīvi sintezē olbv., kodoliņi ir lieli. Kodoliņu galv. sastāvdaļa ir RNS un olbv. Kodoliņos veidojas ribosomas, kas cauri kodola apvalkam izdalās citoplazmā. Izņemot kodoliņu, viss pārējais kodola saturs dzīvā ŠŪNA izskatās homogēns. Fiksētos un krāsotos preparātos kodolā redzama tīklveida struktūra — hromatīns.
Hromosomas saredzamas ŠŪNA dalīšanās laikā, kad tās ir spiralizētas un izskatās nūjiņveidīgas. Hromosomu galv. ķīm. sastāvdaļa ir DNS un bāziska olbv. — histons. DNS ir iedzimtības nesēja. Katrs gēns, kas nosaka kādas noteiktas organisma pazīmes attīstību, ir DNS molekulas daļa. DNS nosaka aminoskābju secību olbaltumvielas, kuras sintēzi tā kontrolē. Olbv. sintēzē DNS nepiedalās tieši. DNS atrodas kodolā, hromosomās, bet olbv. sintēze notiek citoplazmā pie ribosomām.
Informācijas pārnesēja no DNS uz olbv. ir RNS, kas ŠŪNA kodolā sintezējas uz DNS pamata. Jaunsintezētā RNS iziet cauri kodola apvalkam citoplazmā pie ribosomām, kur nosaka, kāda olbv. sintezējama.
Reproducēšanās jeb vairošanās ir viena no raksturīgākajām dzīvās matērijas īpašībām. ŠŪNA vairojas daloties. Jauna ŠŪNA var rasties tikai no jau esošās. Izšķir 2 galvenos dalīšanās veidus: mitozi un amitozi. Visbiežāk sastopama mitoze. Lai ŠŪNA varētu mitotiski dalīties, tai jāsatur pietiekami daudz olbv., enerģijas, fermentu un — tas ir sevišķi svarīgi — dubultots DNS daudzums, lai dalīšanās rezultātā tās daudzums nesamazinātos. Pirms DNS dubultošanās katra hromosoma sastāv no 1 pavediena — hromatīdas, bet pēc DNS dubultošanās katrai hromosomai ir 2 hromatīdas. Šis process notiek laikā starp 2 mitozēm, t.i., interfāzē.
Mitoze ir nepārtraukts process, ko nosacīti iedala 4 fāzēs: profāzē, metafāze, anafāzē un telofāzē. Profāzē hromosomas spiralizējas, kļūst īsas un resnas un tāpēc redzamas mikroskopā; kodoliņš izšķīst; abas centriolas sāk attālināties viena no otras uz ŠŪNA pretējiem poliem. Mitohondriji un plātnīškomplekss vienmērīgi izvietojas pa visu šūnu.
Profāzes beigās izšķīst kodola apvalks. Metafāze starp centriolām izveidojas vārpsta, pie kuras pavedieniem ekvatoriālā plaknē piestiprinās hromosomas.
Anafāzē hromatīdas atvirzās uz ŠŪNA pretējiem poliem. Katra hromatīda tagad kļūst par meithromosomu.
Telofāzes laikā notiek kodolu rekonstrukcija. Kad ŠŪNA polos izveidojušies 2 meitkodoli, citoplazma ar iežmaugu pārdalās un izveidojas 2 meitšūnas.
Ļoti specializētas ŠŪNA bieži dalās amitotiski, jo amitoze pretēji mitozei parasti notiek ŠŪNA fiziol. aktivitātes laikā. Amitozē hromosomu spiralizācija nenotiek, vispirms pārdalās kodoliņš, tad kodols un citoplazma.
ŠŪNA ir visu augu un dzīvn. attīstības, uzbūves un darbības pamatā. Tā sastāv no kodola un citoplazmas. Ja ŠŪNA attīstības procesā zaudē kodolu, piem., zīdītāju (art cilv.) eritrocīts, tā zaudē arī spēju dalīties.
Šūnu lielums, forma, iekšējā uzbūve un funkcijas ir ļoti daudzveidīgas, piem., cilv. mazā 1imfocīta diametrs ir tikai 5—6 (un, bet olšūnas — līdz 200 µm. ŠŪNA var būt apaļa, zvaigžņveidīga, kubiska, vārpstveidīga utt. Tās forma atkarīga no citoplazmas virsmas spraiguma, no blakusšūnu meh. iedarbības, no ŠŪNA funkcionālā stāvokļa (piem., dziedzeršūnu forma var mainīties sakarā ar sekrēcijas fāzēm, gludo muskuļšūnu forma — atkarībā no saraušanās pakāpes utt.).
ŠŪNA saturs ir viskozs. ŠŪNA citoplazma ir sarežģīta koloidāla sistēma, kas var mainīt fizikālās īpašības atkarībā no apstākļiem un pāriet no gela solā un otrādi. Sūnā ļoti daudz ūdens (80—85%), it sevišķi jaunās embrionālās šūnās. Tas ir ļoti svarīgi, jo visi fiziol. procesi šūnā noris tikai šķīdumā.
Uz vecumu ūdens daudzums cilv. šūnās samazinās. Neorganiskās vielas šūnā parasti atrodas vai nu sāļu veidā, vai arī savienojumos ar organiskām vielām. Tās palīdz uzturēt šūnā skābju un bāzu līdzsvaru un regulē osmotisko spiedienu. No organiskām vielām šūnā visvairāk olbv; (vairāk nekā puse ŠŪNA sausnes).
Starp proteīdiem (saliktām olbv. sevišķi nozīmīgi ir nukleoproteīdi, kuros olbv. savienota ar kādu no nukleīnskābēm: ribonukleīnskābi (RNS) vai dezoksiribonukleīnskābi (DNS). Nukleīnskābēm ir noteicoša nozīme olbv. sintēzē un iedzimtībā. ŠŪNA dzīvības norisēs ļoti nozīmīgi ir fermenti (olbv., kas paātrina ŠŪNA ķīm reakcijas). Sūnā to ir ļoti daudz, jo katrs var paātrināt tikai l noteiktu reakciju. Bez tam šūnā ir dažādi ogļhidrāti, kā arī tauki un taukiem līdzīgas vielas — lipoīdi.
Šūnu no apkārtējās vides norobežo ŠŪNA membrāna. Tā ir ļoti plāna, puscaurlaidīga; caur membrānu vielas no apkārtējās vides difundē citoplazmā un otrādi. ŠŪNA citoplazmā ir dažādas struktūras. Daļa to ir nepastāvīgas un ŠŪNA dzīvības procesos rodas uz nenoteiktu laiku, parādoties un atkal pazūdot. Tie ir ieslēgumi, piem., barības vielu rezerves, sekrēta granulas, pigmenta ieslēgumi u.c.
Citas struktūras šūnā sastopamas vienmēr un veic noteiktas funkcijas. Tie ir organoīdi jeb iešūņi: endoplazmatiskais tīkls, ribosomas, mitohondriji, lizosomas, plātnīškomplekss un ŠŪNA centrs. Endoplazmatiskais tīkls jeb citoplazmatiskais tīkls caurauž citoplazmu kā ļoti plānu dubultu membrānu sistēma, veidojot kanālus, cisternas un pūšļus. Tam ir 2 tipi: graudainais (granulārais) un gludais (agranulārais). Graudainajam tīklam uz ārējās virsmas ir sīki graudiņi — ribosomas. Tās sastopamas arī brīvi citoplazmā. Ķīmiski to galv. sastāvdaļa ir RNS un olbv. Ribosomas notiek olbv. sintēze. Uz gludā endoplazmatiskā tīkla ribosomu nav. Tur notiek ogļhidrātu, lipīdu un dažu pigmentu sintēze. Vienā ŠŪNA bieži ir kā graudainais, tā gludais tīkls.
Šūnās, kurās notiek intensīva olbv. sintēze, graudainais endoplazmatiskais tīkls ir labi izveidots un grupējas paralēlās rindās. Šī šūnas daļa labi krāsojas ar bāziskām krāsvielām, un to sauc par ergastoplazmu. Jo intensīvāk notiek olbv. sintēze šūnā, jo labāk izveidota ergastoplazma, Mitohondriji gaismas mikroskopā saskatāmi kā sīki graudiņi, nūjiņas vai pavedieni, bet elektronmikroskopā izskatās kā nelieli maisiņi, ko norobežo ārējā un iekšējā membrāna. Vienās ŠŪNA mitohondriji daudzmaz vienmērīgi sadalīti pa visu citoplazmu, bet citās lokalizējas vietās, kur notiek intensīva vielmaiņa un nepieciešams vairāk enerģijas. Mitohondrijos ir daudz oksidācijas fermentu. Oksidācijas reakcijās atbrīvojas enerģija, kas tiek izmantota adenozīntrifosforskābes sintēzē, kura arī notiek mitohondrijos.
Adenozīntrifosforskābe viegli atbrīvo enerģiju, ko ŠŪNA var izlietot pēc vajadzības. Tādējādi mitohondriji ražo šūnai nepieciešamo enerģiju. Lizosomas saistītas ar gremošanas funkciju šūnā. Tās satur fermentus, kas šķeļ olbv., nukleīnskābes, polisaharīdus u.c. savienojumus. Atkarībā no funkcionālā stāvokļa ir dažādi lizosomu veidi.
Plātnīškomplekss jeb Goldži komplekss sastāv no atsevišķiem apaļiem sirpjveida vai nūjiņveida maisiņiem, kas vai nu difūzi izkaisīti pa visu citoplazmu, vai arī tīklveidā sakoncentrēti vienā vietā, parasti pie kodola. Šīs 2 plātnīškompleksa formas var pāriet viena otrā dažādos ŠŪNA darbības posmos. Plātnīškompleksa funkcija saistīta ar ŠŪNA sekretorisko darbību.
Pirmatnējā olbv. sekrēta sintēze notiek pie ribosomām. Tālāk pa endoplazmatisko tīklu sekrēts nonāk līdz plātnīškompleksam, tur kondensējas un izveido granulas. ŠŪNA centrs jeb centrosoma ir kustību organoīds. To visbiežāk veido 2 mazi graudiņi — centriolas, ko ietver īpaša citoplazma — centrosfēra. Katra centriola ir cilindrveidīga, ar 9 pāriem garenisku pavedienu. Sevišķi liela nozīme tām ir ŠŪNA dalīšanās periodā, arī spermatozoīda astītes pavediena, skropstiņepitēlija skropstiņu u.c. kustīgu veidojumu attīstībā.
Kodols ir visu pilnvērtīgu, dalīties spējīgu ŠŪNA neiztrūkstoša sastāvdaļa. Parasti tas ir viens, bet ir arī šūnas ar 2 un vairākiem kodoliem. Kodola forma ļoti dažāda, visbiežāk apaļa vai iegarena. Kodols parasti atrodas ŠŪNA centrālajā daļā, bet var būt arī perifērijā. Tam apkārt vienmēr ir citoplazmas slānis; ar ŠŪNA membrānu kodols nekad nesaskaras.
No apkārtējās citoplazmas kodolu norobežo apvalks, ko veido 2 membrānas ar spraugu starp tām. Arējā membrāna saistīta ar endoplazmatisko tīklu. Caur apvalku notiek intensīva vielapmaiņa starp kodolu un citoplazmu.
Kodoliņš ir visblīvākais kodola veidojums, tāpēc labi saskatāms jau dzīvā šūnā. Kodoliņu daudzums un lielums variē atkarībā no ŠŪNA veida un fiziol. stāvokļa. Sūnās, kas intensīvi sintezē olbv., kodoliņi ir lieli. Kodoliņu galv. sastāvdaļa ir RNS un olbv. Kodoliņos veidojas ribosomas, kas cauri kodola apvalkam izdalās citoplazmā. Izņemot kodoliņu, viss pārējais kodola saturs dzīvā ŠŪNA izskatās homogēns. Fiksētos un krāsotos preparātos kodolā redzama tīklveida struktūra — hromatīns.
Hromosomas saredzamas ŠŪNA dalīšanās laikā, kad tās ir spiralizētas un izskatās nūjiņveidīgas. Hromosomu galv. ķīm. sastāvdaļa ir DNS un bāziska olbv. — histons. DNS ir iedzimtības nesēja. Katrs gēns, kas nosaka kādas noteiktas organisma pazīmes attīstību, ir DNS molekulas daļa. DNS nosaka aminoskābju secību olbaltumvielas, kuras sintēzi tā kontrolē. Olbv. sintēzē DNS nepiedalās tieši. DNS atrodas kodolā, hromosomās, bet olbv. sintēze notiek citoplazmā pie ribosomām.
Informācijas pārnesēja no DNS uz olbv. ir RNS, kas ŠŪNA kodolā sintezējas uz DNS pamata. Jaunsintezētā RNS iziet cauri kodola apvalkam citoplazmā pie ribosomām, kur nosaka, kāda olbv. sintezējama.
Reproducēšanās jeb vairošanās ir viena no raksturīgākajām dzīvās matērijas īpašībām. ŠŪNA vairojas daloties. Jauna ŠŪNA var rasties tikai no jau esošās. Izšķir 2 galvenos dalīšanās veidus: mitozi un amitozi. Visbiežāk sastopama mitoze. Lai ŠŪNA varētu mitotiski dalīties, tai jāsatur pietiekami daudz olbv., enerģijas, fermentu un — tas ir sevišķi svarīgi — dubultots DNS daudzums, lai dalīšanās rezultātā tās daudzums nesamazinātos. Pirms DNS dubultošanās katra hromosoma sastāv no 1 pavediena — hromatīdas, bet pēc DNS dubultošanās katrai hromosomai ir 2 hromatīdas. Šis process notiek laikā starp 2 mitozēm, t.i., interfāzē.
Mitoze ir nepārtraukts process, ko nosacīti iedala 4 fāzēs: profāzē, metafāze, anafāzē un telofāzē. Profāzē hromosomas spiralizējas, kļūst īsas un resnas un tāpēc redzamas mikroskopā; kodoliņš izšķīst; abas centriolas sāk attālināties viena no otras uz ŠŪNA pretējiem poliem. Mitohondriji un plātnīškomplekss vienmērīgi izvietojas pa visu šūnu.
Profāzes beigās izšķīst kodola apvalks. Metafāze starp centriolām izveidojas vārpsta, pie kuras pavedieniem ekvatoriālā plaknē piestiprinās hromosomas.
Anafāzē hromatīdas atvirzās uz ŠŪNA pretējiem poliem. Katra hromatīda tagad kļūst par meithromosomu.
Telofāzes laikā notiek kodolu rekonstrukcija. Kad ŠŪNA polos izveidojušies 2 meitkodoli, citoplazma ar iežmaugu pārdalās un izveidojas 2 meitšūnas.
Ļoti specializētas ŠŪNA bieži dalās amitotiski, jo amitoze pretēji mitozei parasti notiek ŠŪNA fiziol. aktivitātes laikā. Amitozē hromosomu spiralizācija nenotiek, vispirms pārdalās kodoliņš, tad kodols un citoplazma.
Komentāri: 0 no 0