zinātne, kas pēti dzīvības procesus organismos, orgānos, audos un šūnās.

FIZIOLOĢIJA mērķis ir izzināt vispārīgos dzīvības likumus, atsevišķo funkciju savstarpējo sakarību un nosacītību, kā arī tos iekšējos mehānismus, kuri nodrošina saskaņotu organisma un apkārtējās vides mijiedarbību.

Pēc FIZIOLOĢIJA pētījumu galv. virziena izšķir vispārīgo FIZIOLOĢIJA, kas pētī visām dzīvajām būtnēm kopīgas dzīvības pamatnorises, un speciālo FIZIOLOĢIJA, kuru savukārt iedala mikroorganismu, augu, dzīvnieku un cilvēka FIZIOLOĢIJA. Cilv. FIZIOLOĢIJA plaši sazarojusi un specializējusies daudzos novirzienos —
šūnas FIZIOLOĢIJA,
orgānu FIZIOLOĢIJA,
attīstības FIZIOLOĢIJA,
vairošanās FIZIOLOĢIJA,
mūža posmu FIZIOLOĢIJA,
salīdzināmā FIZIOLOĢIJA (pētī orgānu funkcijas dažādu dzīvn. un cilvēka organismā),
darba FIZIOLOĢIJA,
sporta FIZIOLOĢIJA,
kosmiskā FIZIOLOĢIJA (pētī organisma un orgānu funkcijas, to regulācijas un kompensācijas mehānismus kosmiskā lidojuma laikā).

FIZIOLOĢIJA iedala arī normālajā FIZIOLOĢIJA, kas pētī vesela organisma funkcijas, un patoloģiskajā FIZIOLOĢIJA, kas pētī slima organisma funkcijas, kā arī slimīgo procesu izcelsmi un norisi. Klīniskā FIZIOLOĢIJA sevišķi attīstījusies mūsdienās sakarā ar tehnikas sasniegumiem. Tiek lietoti dažādi aparāti un ierīces, ar kuriem var pētīt cilv. organisma funkcijas (elektrokardiogrāfija, encefalogrāfija), kā arī uzturēt atsevišķu orgānu funkciju, ja tā ir traucēta (sirds stimulators, mākslīgā niere).