ģenētiskās informācijas materiālā vienība; dezoksiribonukleīnskābes molekulas daļa, kurā ietilpst noteiktā secībā sakārtoti nukleotīdi.

Terminu ieviesa dāņu zinātnieks V. Johansens 1909. gadā. Atsevišķs nukleotīds sastāv no purīnbāzes — adenīna (GĒNS) vai guanīna (G) — vai pirimidīnbāzes — citozīna (C) vai timīna (T), dezoksiribozes un fosforskābes atlikuma. DNS molekulā purinu un pirimidīnu skaits ir vienāds: GĒNS + G = T + C.

Dž. Votsons un F. Kriks 1953. gadā konstatēja, ka DNS ir dubultspirāle, kurā ūdeņraža saite saista katru vienas virknes adenīnu ar otras virknes timīnu, bet guanīnu — ar citozīnu. GĒNS materiālās būtības atšifrēšana ir viens no mūsdienu biol, svarīgākajiem sasniegumiem. Trīs blakus esošo slāpekļa bāžu kombināciju sauc par tripletu jeb kodonu, Tripleti veido ģenētisko kodu: katrs no tiem nosaka kādas aminoskābes vietu polipeptīdu ķēdē. Nukleotīdu skaits dažādos GĒNS ir atšķirīgs (caurmērā 1000). To izvietojums gēnos veido GĒNS struktūru, kurā kodēta organisma pazīmju attīstības programma. Kura no dotajām attīstības iespējām konkrētajā gadījumā realizēsies, tas atkarīgs no vides apstākļiem.

Viens GĒNS var ietekmēt vairākas pazīmes (plejotropija), piem., vispārēja albinisma gadījumā cilvēkam ādā, matos, acs varavīksnenē trūkst pigmenta, turklāt ir redzes traucējumi, kā arī pastiprināta uzņēmība pret slimībām; arī GĒNS mijiedarbība var mainīt pazīmes izpausmi. Katrs GĒNS atrodas noteiktas hromosomas noteiktā vietā (lokusā) un pirms šūnas dalīšanās spēj reproducēties. Šī GĒNS spēja reproducēties ir iedzimtības mehānisma pamats.

Katrā hromosomā ir daudz (atrasti līdz 1250) lineāri sakārtotu GĒNS, kas veido vienu saistības grupu un parasti no paaudzes paaudzē pāriet kopā, lai gan nav absolūti saistīti, jo šūnas dalīšanās — mejozes laikā viena pāra hromosomas apmainās daļām — gēnu blokiem — notiek krustmija. Jo tuvāk cits pie cita ir gēni, jo retāk starp tiem notiek krustmija — un otrādi. GĒNS ir diskrēti, t.i., tie nesajaucas un nesaplūst. Ja vienādos hromosomu pāra lokusos atrodas alēles (gēnu alternatīvās jeb kontrastējošās formas), kas nosaka kādas pazīmes vienādu izpausmi, organismu sauc par homozigotu, ja alēles kodē pazīmes dažādu izpausmi, organismu sauc par heterozigotu. Ja viena alēle nomāc vai maina otras efektu, spēcīgāko alēli sauc par dominanto alēli jeb dominanto GĒNS , bet nomākto — par recesīvo alēli jeb recesīvo GĒNS.

Gēnus, tāpat kā visas pārējās dzīvā organisma sastāvdaļas, var ietekmēt ārējā vide, ierosinot pārmaiņas — mutācijas, kuras var definēt kā pastāvošās nukleotīdu secības traucējumu (viena nukleotīdu pāra apmaiņa ar otru, nukleotīda dubultošanās vai pārvietošanās). Rodas jaunas alēles, kas var būt dominantas, recēsīvas vai izrādīt daļēju dominanci. Gēnu mutācijas nosaka organismu ģenētisko jeb iedzimstošo mainību; tām ir liela nozīme evolūcijā. Izšķir struktūrgēnus un regulētājgēnus. Struktūrgēni ir iedzimtības funkcionālās vienības un nosaka specifisku olbv. sintēzi, glabā olbv. veidošanas plānu. Regulētājgēni vada olbv. sintēzes ātrumu noteiktos apstākļos šūnā, regulē struktūrgēnu darbību. Sintezējamo olbv. kvalitatīvi un kvantitatīvi ietekmē gēnu mijiedarbība. Visu gēnu kopumu sauc par genotipu.