zinātņu komplekss par dzīvību, tās likumsakarībām, izpausmes formām un izplatību. BIOLOĢIJA pētī visas dzīvās būtnes — no mikroorganismiem līdz pat cilv. Dzīvo būtņu daudzveidība radījusi nepieciešamību BIOLOĢIJA iedalīt speciālās nozarēs. Tā kā organiskajā pasaulē viegli nodalāmas 2 lielas atšķirīgas dzīvo būtņu grupas — augu valsts un dzīvn. valsts, jau p.m.ē. radās zooloģija un botānika, turpretim mikrobioloģijas rašanās saistīta ar mikroskopa atklāšanu. BIOLOĢIJA var iedalīt morfoloģiskajās zinātnēs, kas pētī organismu uzbūvi, un fiziol. zinātnēs, kas pētī organismos norisošos procesus. Pie morfoloģiskajām zinātnēm pieder anatomija (normālā, salīdzināmā, patoloģiskā), kas pētī organismu uzbūvi, histoloģija — zinātne par audu un orgānu mikroskopisko uzbūvi — un citoloģija — zinātne par šūnu. Pie fiziol. zinātnēm pieder f i z i o -1 o ģ i j a, kas pētī organismu dzīvības norises, bioķīmija, kas pētī organismu ķīm. sastāvu un tajos norisošos ķīm. procesus, un biofizika, kas noskaidro organismos notiekošās fizikālās norises un fizikālo faktoru ietekmi uz organismu. Iedzimtības un mainības problēmas pētī ģenētika, organismu individuālās attīstības likumsakarības, dīgļa attīstību — embrioloģija. Gerontoloģija ir nozare par organismu novecošanas cēloņiem un likumsakarībām, antropoloģija — zinātne par cilv., tā izcelšanos un evolūciju. Organismu vēsturiskās attīstības likumsakarības, dzīvības izcelšanos, kā arī tās sarežģītāko un pilnīgāko formu rašanos pētī evolūcijas mācība. Ar evolūcijas mācību cieši saistīta paleontoloģija — mācība par pagājušo ģeoloģisko laikmetu dzīvn. un augu valsti. Savukārt bioģeogrāfija pētī dzīvn. un augu sugu izplatību uz Zemes, ekoloģija — organismu un apkārtējās vides savstarpējās attiecības, bet taksonomija jeb sistemātika klasificē organismus radniecīgās pakārtotās vienībās. Ļoti bieži BIOLOĢIJA iedala vispārīgajā un speciālajā. Vispārīgā BIOLOĢIJA atšķirībā no speciālās BIOLOĢIJA pētī to kopīgo, kas piemīt visām dzīvajām būtnēm — mikroorganismiem, augiem, dzīvniekiem, cilvēkam. BIOLOĢIJA galv., metodes ir novērojums, salīdzinājums, eksperiments, modelēšana un vēsturiskā metode. 20. gadsimtā attīstījušās daudzas jaunas BIOLOĢIJA nozares, piem., molekulārā BIOLOĢIJA, kas pētī dzīvības pamatstruktūras un dzīvības elementārās norises, bionika, kas nodarbojas ar biol. mehānismu modelēšanu un to izmantošanu tehnikā. Zināšanām uzkrājoties, rodas arvien jaunas speciālas BIOLOĢIJA nozares. Katrai no tām ir savi uzdevumi un savas pētīšanas metodes. Tomēr tās visas cieši saistītas savā starpā, jo pētī vienu un to pašu parādību — dzīvību dažādos aspektos. Mūsdienu BIOLOĢIJA metodoloģiskais pamats ir dialektiskais materiālisms. Tai ir ļoti liela nozīme cilv. sabiedrības turpmākajā attīstībā. BIOLOĢIJA cieši saistīta ar medicīnu — ir tās teorētiskais pamats. Medicīnas pētījumu objekts ir slims un vesels cilv,, bet to, tāpat kā citas dzīvās būtnes, pētī BIOLOĢIJA . Medicīnas un BIOLOĢIJA ciešo savstarpējo sakaru apstiprina visa zinātnes attīstības gaita: ikviens principiāli svarīgs sasniegums BIOLOĢIJA ietekmē medicīnas attīstību.