cilvēka, — zinātne, kas pētī ķermeņa formu un uzbūvi saistībā ar funkciju, kā arī ķermeņa attīstības likumsakarības. Mūsdienu ANATOMIJA diferencējusies vairākās nozarēs. Normālās (aprakstošās) ANATOMIJA izpētes objekts ir vesela cilv. organisms. Atbilstoši organismā sistēmām ANATOMIJA iedala osteoloģijā (mācība par kauliem). sindesmoloģijā (mācība par kaulu savienojumiem), mioloģijā (mācība par muskuļiem), splanhnoloģijā (mācība par iekšējiem orgāniem), angioloģijā (mācība par asinsvadiem un limfvadiem). neiroloģijā (mācība par centrālo un perifērisko nervu sistēmu), estezioloģijā (mācība par maņu orgāniem). Strauji attīstās mācība par iekšējās sekrēcijas dziedzeriem. Jau 19. gs. no ANATOMIJA kā patstāvīga zinātne atdalījās histoloģija, kas pētī audu un orgānu mikroskopisko uzbūvi, patoloģiskā ANATOMIJA, kas pētī slimību skartos orgānus un audus, topogrāfiskā ANATOMIJA, kas pētī audu un orgānu savstarpējās attiecības un novietojumu atsevišķos ķermeņa apvidos (sevišķi svarīga ķirurgiem), un plastiskā ANATOMIJA, kas apraksta cilv. ķermeņa ārējās formas un proporcijas (svarīga tēlniekiem un gleznotājiem). Salīdzināmā ANATOMIJA pētī galvenos cilv, un dzīvn. organisma evolūcijas posmus.