zinātne par dzīvo organismu ķīm. sastāvu un vielmaiņas ķīm. norisi, regulāciju, likumsakarībām, kā arī biol. un fiziol. nozīmi. bioloģiskā ķīmija kā patstāvīga zinātnes nozare izveidojusies 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Sakarā ar mūsdienīgu ķīmisko, fizikālo un fizikāli ķīmisko pētniecības metožu ieviešanu tā sevišķi strauji attīstās pēdējos gadu desmitos. Centrālā vispārteorētiskā bioloģiskā ķīmija problēma ir visa dzīvā galvenās un pastāvīgās pazīmes — vielmaiņas pētīšana. Pēc pētījamā objekta izšķir mikroorganismu, augu, dzīvnieku un cilvēka bioloģiskā ķīmija. Šis iedalījums ir nosacīts, jo bioķīmiskajiem procesiem visā dzīvajā dabā ir universāls raksturs. Vēsturiski bioķīmijā izveidojušies trīs savstarpēji cieši saistīti virzieni: statiskais, dinamiskais un funkcionālais. Statiskā bioloģiskā ķīmija analizē organisma ķīm. sastāvu, kā arī ķīm. savienojumu lokalizāciju orgānos un šūnās. Dinamiskā bioloģiskā ķīmija izzina vielmaiņas mehānismus, to secību un regulāciju. Funkcionālā jeb fizioloģiskā bioloģiskā ķīmija pētī ķīm. procesus, kas ir dažādu dzīvības izpausmju pamatā. Mūsdienu bioloģiskā ķīmija cieši saistīta ar citām biol. (citoloģiju, virusoloģiju, ģenētiku) un medicīnas nozarēm (patoloģisko fiziol., diagnostiku, terapiju). kā arī ar citām zinātnēm. Radušās jaunas patstāvīgas bioloģiskā ķīmija nozares un robežzinātnes, piem., enzimoloģija, citoķīmija, histoķīmija, molekulārā biol., bioorganiskā ķīmija, klīn. bioķīmija.