diagnozes noteikšana; viens no atbildīgākajiem ārsta un feldšera darba posmiem, jo DIAGNOSTIKA kļūdas neizbēgami rada kļūdas ārstēšanā. diagnozes precizitāti nosaka izmeklēšanas apjoms un kvalitāte, kā ari ārsta vai feldšera kvalifikācija, pieredze un spēja pareizi interpretēt izmeklēšanā iegūtos rezultātus.

Slimnieka izmeklēšanu ārsts sāk ar slimnieka vai viņa tuvinieku iztaujāšanu (↑ anamnēze). kuras galv. mērķis ir uzzināt slimnieka veselības traucējumu konkrēto izpausmi, slimības sākuma laiku un pazīmes, slimības attīstības īpatnības, līdzšinējās ārstēšanas veidu un efektu, agrāk pārciestās slimības, dzīves un darba apstākļu īpatnības, kaitīgos paradumus (smēķēšana, alkoholisku dzērienu lietošana), varbūtējus nelabvēlīgus iedzimtības faktorus u.c apstākļus, kam nozīme slimības diagnozes un cēloņu noteikšanā. Dažu slimību diagnostikā slimnieka iztaujāšanai ir izšķirīga nozīme — šo slimību diagnozi nereti var samērā droši noteikt uz anamnēzes datu pamata. Pie šādām slimībām pieder, piem., bronhiālā astma, sirds vainagartēriju skleroze, kas saistīta ar stenokardiju, žultsakmeņu slimība. Slimnieka iztaujāšanas diagnostiskā vērtība lielā mērā atkarīga no tā, cik sīki ārsts slimnieku iztaujā, un no slimnieka sniegtās informācijas precizitātes un pilnīguma.

Slimnieka izmeklēšanas metodes iedala vispārīgās (fizikālās) un speciālās (laboratoriskās un instrumentālās). Vispārīgajā izmeklēšanā ārsts izmanto savus maņu orgānus. Vispārīgās izmeklēšanas metodes ir slimnieka apskate (inspekcija), iztaustīšanā (palpācija), izklauvēšana {perkusija) un izklausīšana (auskultācija). Laboratoriski var analizēt asiņu, smadzeņu šķidruma, kā arī dažādu izdalījumu (urīna, krēpu, žults, kuņģa sulas u.c.) sastāvu un ķīm. īpašības. Instrumentālajā izmeklēšanā nosaka ne tikai dažādu iekšējo orgānu anat. īpatnības, bet arī funkcionālās īpatnības (funkcionālā DIAGNOSTIKA).

Svarīgākās instrumentālās izmeklēšanas metodes ir rentgenoskopija un rentgenogrāfija, elektrokardiogrāfija, dažādas iekšējo orgānu apskates ar optisku sistēmu palīdzību (gastroskopija, cistoskopija u.c), dažādas radioloģiskās izmeklēšanas metodes (↑ radioaktīvie izotopi) u.c. Nosakot diagnozi, slimniekam konstatētās slimības pazīmes salīdzina ar zināmo slimību pazīmju kompleksiem. Slimību uzskata par diagnoscētu, ja konstatētās pazīmes atbilst kādai slimībai raksturīgajam pazīmju kompleksam. Biežāk šī atbilstība ir nevis absolūta, bet relatīva, jo viena un tā pati slimība dažādiem cilv. var izpausties dažādi. Turklāt slimniekam var būt vienlaikus vairākas slimības, kas rada daudzveidīgus simptomus. Slimību nevar diagnoscēt tikai pēc vienas pazīmes.

diagnozi var uzskatīt par precīzu un pamatotu tikai tad, ja tā pilnīgi izskaidro visus slimības simptomus. Pilnīgai slimības diagnozei pēc iespējas jāraksturo arī slimības cēloņi, forma, stadija un norise. diagnozes formā ietvertā informācija satur arī slimības prognozi. Diagnoscēšanas pirmajā posmā (pēc pirmās iepazīšanās ar slimnieku) parasti var konstatēt tikai slimības piederību pie noteiktas grupas, piem., pie sirds slimībām. Tā kā atsevišķām sirds slimībām ir daudz kopīgu simptomu, nākamajā diagnoscēšanas posmā slimību diferencē (diferenciāldiagnostika). Līdzīgas slimības diferencēt iespējams tikai pēc sīkas un vispusīgas izmeklēšanas, kad atrasta tā pazīme vai pazīmes, kas raksturīgas tikai vienai no līdzīgajām slimībām.

Cilv. slimību skaits, ņemot vērā arī reti sastopamās slimības, sniedzas daudzos tūkstošos. Pēdējā laikā izstrādā metodes, kā ārsta darbu šai jomā atvieglot ar elektroniskajām skaitļošanas mašīnām. Mašīnas atmiņā ievada ziņas par dažādām slimībām raksturīgajiem pazīmju kompleksiem. ievadot mašīnā slimnieka izmeklēšanas procesā iegūtos datus par slimības simptomiem, var noskaidrot, kādai slimībai šie simptomi atbilst. Izmantojot šo DIAGNOSTIKA metodi, ārsta loma diagnozes noteikšanā nemazinās, jo mašīnas noteiktās diagnozes precizitāte ir atkarīga no ārsta noteikto slimības pazīmju daudzuma un kvalitātes.