mīzali; šķidrums, kas veidojas nierēs un pa urīnizvadceļiem tiek izvadīts no organisma.

Normāli URĪNS ir dzidrs, dzeltens šķidrums ar īpatnēju smaku un skābu, neitrālu vai sārmainu reakciju (pH 5,4—7,4). URĪNS krāsa var mainīties atkarībā no URĪNS koncentrācijas (no rīta tumšāks nekā dienā), lietotajiem medikamentiem (piem., B2 vit., amidopirīna) vai uztura (piem., bietēm); tā krāsa mainās arī dažu slimību, piem., vīrushepatīta laikā. URĪNS blīvums ir 1,001—1,03 g/cm3. Diennaktī izdalās apm. 1,5 1 URĪNS (zīdainim ar URĪNS izdalās 3/4 uzņemtā šķidruma). Visvairāk URĪNS rodas pīkst. 14—16, bet vismazāk pīkst. 2—4.

URĪNS veidošanās ir atkarīga no diētas īpatnībām, izdzertā šķidruma daudzuma, audu spējas saistīt šķidrumu, no apkārtējās vides t, organisma noslogojuma. Ilgstoša smaga darba laikā URĪNS veidošanās pavājinās, bet pēc īslaicīgas fiz. slodzes pastiprinās. Ar URĪNS no organisma tiek izvadīts ūdens, dažādi organismam neizmantojami vielmaiņas produkti (urīnviela, urīnskābe, kreatinīns, hipūrskābe u.c), minerālvielas (nātrija un kālija hlorīdi, sērskābes un fosforskābes sāļi). URĪNS galv. sastāvdaļas nerodas tieši nierēs, bet tiek atnestas ar asinīm.

Tā kā URĪNS sastāvā atspoguļojas vielmaiņas, kā arī asins sastāva pārmaiņas, ko rada daudzas slimības, katra slimnieka izmeklēšanā ietilpst arī URĪNS analīze. Slimu cilv. URĪNS var būt olbv., eritrocīti, leikocīti, cilindri (nieru kanāliņos sarecējušas olbv., cukurs, žults sastāvdaļas, baktērijas.