organiskie savienojumi, kam piemīt skābju un amīnu īpašības, jo to ķīm. struktūrā ietilpst gan karboksilgrupa (—COOH), gan aminogrupa (—NH2); olbv. uzbūves komponenti.
Baltas, kristāliskas vielas ar dažādu garšu — no rūgtas (leicīns) līdz saldai (glicīns); vairākums šķīst ūdenī. Tā kā katrai Aminoskābes ir gan karboksilgrupa (skābes īpašības), gan aminogrupa (bāzes īpašības), Aminoskābes var viena ar otru ķīmiski saistīties, veidojot garas polimēru virknes — olbv. molekulas. Olbv. biol. īpašības resp. funkcijas šūnā vai organismā nosaka tās molekulā ietilpstošās Aminoskābes to daudzums, kā arī secība, kādā Aminoskābes seko cita citai polimēra virknē. Šo secību, no kuras atkarīgs sugai raksturīgais olbv. specifiskums, nosaka matrices ribonukleīnskābe.
Olbv. veidošanā piedalās 20 dažādu Aminoskābes, kuru ķīm. struktūra, izņemot prolīnu atbilst kopīgajai formulai RCH(NH2)COOH. To lielākā daļa ir alifātiskas (oglekļa atomi saistīti vaļējās virknēs), un tikai 5 (fenilalanīns, histidīns, prolīns, tirozīns, triptofāns) ir cikliskas.
Alifāliskās Aminoskābes ir neitrālas (alanīns, cisteīns, glicīns, izoleicīns, leicīns, metionīns, serīns, treonīns, valīns), skābas (asparagīnskābe, glutamīnskābe) vai bāziskas (arginīns, lizīns). Bez šīm Aminoskābes organismā ir arī Aminoskābes, kas piedalās vielmaiņā, bet nav olbv. sastāvdaļa, piem., ornitīns un citrulīns, kurām ciešs sakars ar urīnvielas sintēzi.
Kā olbaltumvielas ietilpstošās Aminoskābes, tā arī ornitīns un citrulīns ir a Aminoskābes, jo to aminogrupa attiecībā pret karboksilgrupu ir a stāvoklī. Ir arī p Aminoskābes, piem., p alanīns — vit. pantotēnskābes sastāvdaļa — un 7 Aminoskābes, piem., 7 aminosviestskābe, kas ir kavētājmediators. Cilv. organisms saņem Aminoskābes ar uztura olbv., kas gremošanas traktā fermentu (pepsīna, tripsīna u.c.ļ klātbūtnē hidrolizējas (sašķeļas, pievienojot ūdeni) līdz brīvām Aminoskābes, kuras uzsūcas asinīs. No šīm Aminoskābes organisms sintezē sev nepieciešamās olbv., to vidū arī fermentus. Ja uzturā trūkst kādas no Aminoskābes, tā var sintezēties organismā no uzturā esošajām Aminoskābes.
Taču 8 Aminoskābes — fenilalanīns, izoleicīns, leicins, lizīns, metionīns, treonīns, triptofāns, valīns — nevar sintezēties cilv. organismā, tām obligāti jābūt uzturā. Šīs Aminoskābes sauc par neaizstājamām Aminoskābes atšķirībā no aizstājamām Aminoskābes, kuras var sintezēties. Ja uzturā trūkst kaut vienas no neaizstājamām Aminoskābes (biežāk triptofāns, lizīns, metionīns), nav iespējama organismam nepieciešamo olbv. sintēze. Tādējādi neaizstājamās Aminoskābes nosaka uztura olbv. biol. vērtību. Aminoskābes noder arī daudzu citu organismam nepieciešamu slāpekli saturošu savienojumu — hormonu (tiroksīna, insulīna, hipofīzes hormonu). nukleīnskābju purinbāžu un piramidīnbāžu, biol. amīnu (histamīna, serotonīna u.c), kofermentu, ādas un matu pigmentu (melanīnu) sintēzei. Daļa PP vit., ko patērē organisms, sintezējas no trip-tofāna. Ja Aminoskābes pilnīgi noārdās, rodas ogļskābā gāze, ūdens, amonjaks (no tā sintezējas urīnviela, kas izdalās no organisma ar urīnu). kā arī atbrīvojas enerģija, kas tiek izmantota adenozīntrifosforskābes sintēzei (tās sintēzē galvenie tomēr ir ogļhidrāti un tauki). Aminoskābes maiņā svarīga nozīme ir B6 vitamīniem.
Daudzas Aminoskābes izmanto medicīnā un pārtikas rūpniecībā. Glutamīnskābi lieto nervu slimību ārstēšanā, metionīnu — aknu slimību gadījumā. Aminoskābes maisījumus izmanto parenterālajā barošanā. Pievienotas uzturam, Aminoskābes uzlabo tā kvalitāti, izmantojamību un garšas īpašības, piem., glutamīnskābe dod uzturam gaļas garšu.
Baltas, kristāliskas vielas ar dažādu garšu — no rūgtas (leicīns) līdz saldai (glicīns); vairākums šķīst ūdenī. Tā kā katrai Aminoskābes ir gan karboksilgrupa (skābes īpašības), gan aminogrupa (bāzes īpašības), Aminoskābes var viena ar otru ķīmiski saistīties, veidojot garas polimēru virknes — olbv. molekulas. Olbv. biol. īpašības resp. funkcijas šūnā vai organismā nosaka tās molekulā ietilpstošās Aminoskābes to daudzums, kā arī secība, kādā Aminoskābes seko cita citai polimēra virknē. Šo secību, no kuras atkarīgs sugai raksturīgais olbv. specifiskums, nosaka matrices ribonukleīnskābe.
Olbv. veidošanā piedalās 20 dažādu Aminoskābes, kuru ķīm. struktūra, izņemot prolīnu atbilst kopīgajai formulai RCH(NH2)COOH. To lielākā daļa ir alifātiskas (oglekļa atomi saistīti vaļējās virknēs), un tikai 5 (fenilalanīns, histidīns, prolīns, tirozīns, triptofāns) ir cikliskas.
Alifāliskās Aminoskābes ir neitrālas (alanīns, cisteīns, glicīns, izoleicīns, leicīns, metionīns, serīns, treonīns, valīns), skābas (asparagīnskābe, glutamīnskābe) vai bāziskas (arginīns, lizīns). Bez šīm Aminoskābes organismā ir arī Aminoskābes, kas piedalās vielmaiņā, bet nav olbv. sastāvdaļa, piem., ornitīns un citrulīns, kurām ciešs sakars ar urīnvielas sintēzi.
Kā olbaltumvielas ietilpstošās Aminoskābes, tā arī ornitīns un citrulīns ir a Aminoskābes, jo to aminogrupa attiecībā pret karboksilgrupu ir a stāvoklī. Ir arī p Aminoskābes, piem., p alanīns — vit. pantotēnskābes sastāvdaļa — un 7 Aminoskābes, piem., 7 aminosviestskābe, kas ir kavētājmediators. Cilv. organisms saņem Aminoskābes ar uztura olbv., kas gremošanas traktā fermentu (pepsīna, tripsīna u.c.ļ klātbūtnē hidrolizējas (sašķeļas, pievienojot ūdeni) līdz brīvām Aminoskābes, kuras uzsūcas asinīs. No šīm Aminoskābes organisms sintezē sev nepieciešamās olbv., to vidū arī fermentus. Ja uzturā trūkst kādas no Aminoskābes, tā var sintezēties organismā no uzturā esošajām Aminoskābes.
Taču 8 Aminoskābes — fenilalanīns, izoleicīns, leicins, lizīns, metionīns, treonīns, triptofāns, valīns — nevar sintezēties cilv. organismā, tām obligāti jābūt uzturā. Šīs Aminoskābes sauc par neaizstājamām Aminoskābes atšķirībā no aizstājamām Aminoskābes, kuras var sintezēties. Ja uzturā trūkst kaut vienas no neaizstājamām Aminoskābes (biežāk triptofāns, lizīns, metionīns), nav iespējama organismam nepieciešamo olbv. sintēze. Tādējādi neaizstājamās Aminoskābes nosaka uztura olbv. biol. vērtību. Aminoskābes noder arī daudzu citu organismam nepieciešamu slāpekli saturošu savienojumu — hormonu (tiroksīna, insulīna, hipofīzes hormonu). nukleīnskābju purinbāžu un piramidīnbāžu, biol. amīnu (histamīna, serotonīna u.c), kofermentu, ādas un matu pigmentu (melanīnu) sintēzei. Daļa PP vit., ko patērē organisms, sintezējas no trip-tofāna. Ja Aminoskābes pilnīgi noārdās, rodas ogļskābā gāze, ūdens, amonjaks (no tā sintezējas urīnviela, kas izdalās no organisma ar urīnu). kā arī atbrīvojas enerģija, kas tiek izmantota adenozīntrifosforskābes sintēzei (tās sintēzē galvenie tomēr ir ogļhidrāti un tauki). Aminoskābes maiņā svarīga nozīme ir B6 vitamīniem.
Daudzas Aminoskābes izmanto medicīnā un pārtikas rūpniecībā. Glutamīnskābi lieto nervu slimību ārstēšanā, metionīnu — aknu slimību gadījumā. Aminoskābes maisījumus izmanto parenterālajā barošanā. Pievienotas uzturam, Aminoskābes uzlabo tā kvalitāti, izmantojamību un garšas īpašības, piem., glutamīnskābe dod uzturam gaļas garšu.
Komentāri: 0 no 0