organiski savienojumi, ko veido ogleklis, ūdeņradis un skābeklis; enerģijas avots augu un dzīvn. šūnās.

Augi fotosintēzes procesā no ogļskābās gāzes un ūdens sintezē dažādus OGĻHIDRĀTI. Dzīvn. organismos OGĻHIDRĀTI dažādība, nav tik liela; vielmaiņā nozīmīgākie ir glikoze, fruktoze, galaktoze, glikogēns, aminocukuri un to polimēri.
Vienkāršākie OGĻHIDRĀTI (monosaharīdi) ir kristāliskas vielas, labi šķīst ūdenī, viegli iet caur puscaurlaidīgām membrānām; daudziem ir salda garša.

Pēc oglekļa atomu skaita molekulā monosaharīdus iedala triozēs (3 oglekļa atomi), pentozēs (5 oglekļa atomi), heksozēs (6 oglekļa atomi) un heptozēs (7 oglekļa atomi). Nozīmīgākās pentozēs — riboze un dezoksiriboze — ietilpst nukleīnskābju molekulās. Pentoze ribuloze piedalās fotosintēzē. Heksoze glikoze ir jebkuras šūnas primārais enerģijas avots. Fruktoze jeb augļu cukurs, tāpat kā glikoze, organismā ir gk. enerģijas avots, taču tiek noārdīta ātrāk un vienkāršāk nekā glikoze.
Sarežģītāka uzbūve ir disaharīdiem un polisaharīdiem. Disaharīdi atšķirībā no polisaharīdiem labi šķīst ūdenī, bieži tiem ir salda garša. Tie veidojas, kondensējoties divām heksozēm (atdalās ūdens molekula). Nozīmīgākie disaharīdi ir saharoze (↑ cukurs) un maltoze (iesalcukurs), kā arī laktoze (pienā cukurs). kas veidojas dzīvn. organismā. Monosaharīdus un disaharīdus ikdienā bieži sauc arī par cukuriem.
Polisaharīdi veidojas, kondensējoties (ar ūdens molekulu atdalīšanos) daudzām monosaharīdu molekulām. Bioloģiski nozīmīgākie — glikogēns un ciete, jo tie ir potenciāla enerģijas rezerve dzīvn. un augu šūnās. Pie polisaharīdiem pieder celuloze, kas ir svarīgākais augu šūnu struktūrelements (veido uztura šķiedrvielas), un pektīnvielas jeb recekļvielas, kuras ietilpst augļos, ogās, dārzeņos.

OGĻHIDRĀTI ir galvenais enerģijas avots cilv. uzturā (ogļhidrātu maiņa). 1 g OGĻHIDRĀTI, oksidejoties organismā, dod 17,2 kJ (4,1 kcal). Ogļhidrātiem kā uzbūves materiālam ir mazāka nozīme, tomēr tie ietilpst visos organisma audos. Ja uzturā trūkst OGĻHIDRĀTI, organisms enerģētiskajām vajadzībām pastiprināti izlieto olbv. un taukus.

Diennakts deva veselam pieaugušam cilv. ir apm. 350—400 g OGĻHIDRĀTI. Lielākā daļa (250—300 g) OGĻHIDRĀTI jāuzņem cietes veidā, mazākā (apm. 100 g) — ar cukuriem, jo tā organisms tiek vienmērīgi nodrošināts ar vajadzīgo enerģiju, kā arī pasargāts no straujām cukura daudzuma svārstībām asinīs.
Ikdienas uzturā jābūt arī apm. 25 g šķiedrvielas un pektīnvielu. Šie OGĻHIDRĀTI zarnās uzbriest, veicinot zarnu kustības (peristaltiku) un līdz ar to zarnu normālu iztukšošanos. Šķiedrviela nosaka arī barības apjomu, no kā atkarīga sāta sajūta. Ja uzturā maz šķiedrvielas, zarnu kustības kļūst kūtras, rodas aizcietējums, uzkrājas gāzes. (OGĻHIDRĀTI normas dažādām pieaugušo cilv. grupām ↑ raksta uzturs 4. un 5. tabulā.)

Olbv., tauku un OGĻHIDRĀTI attiecībai uzturā jābūt 1:1:4. Lielas fiz. slodzes gadījumā, kad organismam nepieciešams daudz enerģijas, uzturā jālieto vairāk cukuru, sevišķi glikozes. Lieki uzņemtie cukuri pārvēršas taukos, veicinot aptaukošanos. OGĻHIDRĀTI avotus uzturā ↑ tabulā. Graudu izstrādājumi (milti, putraimi, maize). pākšaugi (zirņi, pupas), kartupeļi satur gk. cieti. Arī dārzeņos ir daudz cietes, bet tie satur arī cukurus. Augļos un ogās ir gandrīz tikai cukuri. Šķiedrviela ir graudu apvalkā, pākšaugu, dārzeņu, augļu un ogu apvalkos (mizās). OGĻHIDRĀTI labāk tiek izmantoti organismā, ja lieto jauktu uzturu (dzīvn. un augu izcelsmes uzturlīdzekļus).

Liela nozīme ir ēdiena sagatavošanai. Uzturlīdzekļus sasmalcinot un termiski apstrādājot, sairst šūnas un uzturvielas kļūst vairāk pieejamas gremošanas sulu iedarbībai (piem., kartupeļi, pākšaugi ir labāk sagremojami, ja tos sasmalcina vai sagatavo biezeņa veidā). Slimnieka uzturā OGĻHIDRĀTI devu nereti samazina, piem., cukura diabēta gadījumā, kad organismā ir traucēta OGĻHIDRĀTI maiņa.