— ķīm. norises, kuru rezultātā ogļhidrāti iesaistās šūnu struktūrā, noārdās un atbrīvo enerģiju vai pārvēršas citos savienojumos; kopējās vielmaiņas daļa, kas sedz organisma galveno enerģijas patēriņu.

Gremošanas procesā fermenti amilāze, maltāze, laktāze, saharāze (izdala siekalu dziedzeri un aizkuņģa dziedzeris, kā arī zarnu gļotādas šūnas) sašķeļ polisaharīdus līdz monosaharīdiem (glikoze, fruktoze, galaktoze), kas nonāk asinīs. Celulozi gremošanas kanāla fermenti nešķeļ, tā vajadzīga gremošanas kanāla pildījumam. Glikoze vai nu tūlīt iekļaujas šūnu vielmaiņas procesos, vai arī uzkrājas depo orgānos — aknās un muskuļos, kur no tās veidojas glikogēns jeb dzīvn. ciete.

Caurmērā apm. 35 % no visas uzņemtās glikozes pārvēršas glikogēnā. Muskuļu glikogēns sedz gk. muskulatūras enerģijas patēriņu, bet aknu glikogēns — aknu u.c. orgānu enerģijas patēriņu. Glikogēnā daudzums aknās un muskuļos atkarīgs no diētas un slodzes. Badošanās, kā arī ilgstošas slodzes laikā glikogēnā daudzums depo orgānos samazinās.

Glikozi visintensīvāk izmanto nervu šūnas, gludā un skeleta muskulatūra. CNS patērē 69 % glikozes, kas vienā laika vienībā iekļuvusi asins plūsmā. Glikozes daudzums asinīs tukšā dūšā ir relatīvi konstants (80—120 mg% ). Liela nozīme nemainīga cukura daudzuma (glikēmijas) uzturēšanā ir aknām. (Ja caur izolētām aknām plūst asinis, kurās daudz cukura, aknas aiztur glikozi un cukura daudzums asinīs samazinās. Ar glikozi nabadzīgas asinis izolētas aknas padara bagātākas ar cukuru.)

Glikozes asimilācijai šūnās nepieciešams aizkuņģa dziedzera hormons insulīns, kas veicina tās iekļūšanu šūnā, izmantošanos un pārvēršanos glikogēnā. Glikogēna mobilizāciju un noārdīšanu līdz glikozei veicina aizkuņģa dziedzera hormons glikagons un virsnieru serdes hormons adrenalīns. Virsnieru garozas hormonu kortikosteroīdu ietekmē glikoze veidojas arī no aminoskābēm.

Netieši OGĻHIDRĀTU MAINA regulāciju ietekmē arī hipofīzes priekšējās daivas hormoni adrenokortikotropīns un somatotropīns, jo tie stimulē virsnieru garozas hormonu — kortikosteroīdu izdalīšanos. Organismā ogļhidrāti noārdās gan aerobiskā, gan anaerobiskā ceļā. Anaerobiskos procesos ogļhidrāti šķeļas līdz pienskābei, kura vai nu oksidējas (aerobiskos apstākļos) līdz ogļskābajai gāzei un ūdenim (l/s), vai arī resintezējas atkal glikogēnā (Vs). Aerobiskos procesos glikoze šķeļas līdz ogļskābajai gāzei un ūdenim, pienskābi neveidojot.

OGĻHIDRĀTU MAINA traucējumus ļoti bieži atspoguļo cukura daudzums asinīs (↑ glikēmija). Smagi OGĻHIDRĀTU MAINA traucējumi vērojami cukura diabēta gadījumā.