cukura (glikozes) daudzums asinīs. Pieaugušiem GLIKĒMIJA normāli ir 80—120 mg% , zīdaiņiem 55—95 mg% (atkarībā no lietotās noteikšanas metodes skaitļi var būt arī mazāki). 1. mūža gada beigās tā sāk paaugstināties un 15 g. vecumā sasniedz pieaugušiem raksturīgo lielumu. GLIKĒMIJA neirohumorālajā regulācijā piedalās veģetatīvā nervu sistēma un hormoni. GLIKĒMIJA pazemina insulīns, bet paaugstina simpātiskās nervu sistēmas kairinājums, kā arī adrenalīns, glikagons, glikokortikoīdi. Pēc GLIKĒMIJA var spriest par ogļhidrātu maiņu un tās patoloģiju organismā. Ja GLIKĒMIJA pārsniedz normu, runā par hiperglikēmiju (medicīnas praksē to bieži sauc arī par GLIKĒMIJA). Ja tā sasniedz augstu pakāpi, sākas glikozes izdalīšanās ar urīnu — glikozūrija. īslaicīgi hiperglikēmija var rasties pēc ēšanas. Tā ir alimentārā hiperglikēmija, ko novērš aizkuņģa dziedzera hormons insulīns. Ja organismā insulīna nepietiek, piem., cukura diabēta (cukurslimības) laikā, kā arī dažu virsnieru un hipofīzes slimību gadījumā, var iestāties ilgstoša hiperglikēmija. Ja GLIKĒMIJA ir zemāka par normu, rodas hipoglikēmija. Tā vērojama veseliem cilv. pastiprināta muskuļu darba laikā, sportistiem lielas slodzes laikā. Biežāk tā rodas badošanās, saindēšanās, dažu inf. slimību un dažu aknu slimību laikā, kā arī pēc pārāk lielām insulīna devām. Ja GLIKĒMIJA pazeminās zem 60 mg% , rodas nespēks, svīšana, reibonis, nemiers, nepatīkama sajūta pakrūtē. Strauja hipoglikēmija var novest pie hipoglikēmiskās komas.