ar enerģiju bagāts (makroerģisks) savienojums, kas adenozīntrifosfāta veidā sastopams mikroorganismos, augos, dzīvniekos un cilvēkā un ir galvenais organisma enerģijas maiņas procesos.

ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE molekula sastāv no slāpekli saturoša organiskā savienojuma adenīna, ogļhidrāta ribozes un 3 fosforskābes atlikumiem. Fermentu adenozīntrifosfatāžu ietekmē šūnā no ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE atšķeļas viens fosforskābes atlikums (rodas adenozīndifosforskābe — ADF) un atbrīvojas ķīm. enerģija (apm. 40 kJ no vienas grammolekulas). Šo enerģiju šūna izmanto tiem procesiem, kuru norisei nepieciešama enerģija, — dažādu savienojumu (nukleīnskābju, olbv. u.c.) biosintēzei, muskuļu kontrakcijai, elektrisko potenciālu veidošanai nervu sistēmā, dažādu vielu pārnešanai nierēs, gremošanas traktā un citur, pārvarot koncentrāciju gradientu.

Šūnā mitohondrijos ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE atkal veidojas, ja adenozīndifosforskābei pievienojas fosforskābes atlikums. Tā pievienošanās (fosforilešanās) saistīta ar enerģijas uzkrāšanos. Enerģiju ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE sintēzei dod sarežģītie noārdīšanās (oksidācijas) procesi organismā, kuros no uzturvielām (ogļhidrātiem, taukiem, kā arī olbv-ām) un ieelpotā skābekļa veidojas ūdens un oglekļa dioksīds.

ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE nātrija un kalcija sāļus lieto ārstn-ā — injekcijām muskuļu distrofijas, sirds un perifērisko asinsvadu spazmu gadījumā.

Ārstn. iedarbība nav saistāma ar enerģijas piegādi, jo ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE daudzums, ko organisms šādi saņem, ir ļoti niecīgs. ADENOZĪNTRIFOSFORSKĀBE sāļi uzlabo sirds un smadzeņu asinsriti. Tos nedrīkst lietot, ārstējot miokarda infarktu vai plaušu iekaisumu.