— biol. norišu kopums, ar kurām cilv. un dzīvn. organismā notiek apkārtējās vides priekšmetu izstarotās vai atstarotās gaismas uztvere un analīze.

REDZE sajūtas sniedz informāciju par priekšmetu formu, lielumu, krāsu un dod organismam iespēju pareizi orientēties sarežģītajos un mainīgajos ārējās vides apstākļos. REDZE sajūta rodas tikai tad, ja normāli funkcionē REDZE analizators. Tas sastāv no perifēriskās daļas, kas atrodas aci ( tīklene, kurā ir fotoreceptori un nervu šūnas). vadītājceļiem (REDZE nervs, REDZE trakti un nervu šūnu sakopojumi vidussmadzenēs un starpsmadzenēs) un kortikālās daļas (REDZE centra šūnas lielo pusložu garozas pakauša daivā).

Acs ābola caurspīdīgās daļas (radzene, priekšējās kameras šķidrums, lēca, stiklveida ķermenis) sakopo krītošo gaismu uz tīklenes un veido uz tās īstu, apgrieztu un samazinātu apskatāmā priekšmeta attēlu. Gaismas uztvere notiek tīklenes fotoreceptoros — nūjiņās un vālītēs, kuras satur REDZE pigmentus. Tie ir saliktas olbv., kas spēj absorbēt noteikta viļņa garuma elektromagnētisko starojumu. Par redzamo gaismu sauc starojumu ar viļņa garumu 360—760 nm, ko absorbē cilv. tīklenes REDZE pigmenti rodopsīns, jodopsīns un cianopsīns.
Absorbētā enerģija izraisa pigmentu molekulu ģeometriskās konfigurācijas maiņu (fotoizomerizācija), kas savukārt rada veselu virkni ķīm. pārvērtību. Šo norišu rezultātā fotoreceptorā rodas ierosa, kas izplatās uz pārējo tīklenes slāņu nervu šūnām un pa REDZE nerva Šķiedrām uz REDZE analizatora kortikālo daļu. Par tīklenes funkcionālo pamatvienību uzskata nevis atsevišķu fotoreceptoru, bet gan t.s. receptīvo lauku. Tas ietver visus fotoreceptorus, kuru ierosa tiek pārvadīta uz vienu un to pašu REDZE nerva šķiedru.

No receptīvo lauku lieluma atkarīgs REDZE asums, jo, lai izšķirtu telpā divus apskatāmā priekšmeta punktus, to attēliem jāprojicējas uz dažādiem tīklenes receptīvajiem laukiem. Medicīnas praksē REDZE asumu izsaka REDZE leņķa vienībās. REDZE leņķi veido taisnes, kas savieno lēcas mezglapunktu ar abiem apskatāmajiem punktiem. Vesela cilv. tīklenes centrālā apvidus minimālais REDZE leņķis ir apm. 1 minūte.

REDZE asumu nosaka ar speciālām tabulām, kurās 10. rindas burti no 5 m attāluma redzami zem 1 min. leņķa. Tas atbilst REDZE asumam 1,0, t.i., normālai REDZE. Dažādi tīklenes apvidi atšķiras gan pēc fotoreceptoru izvietojuma, gan pēc receptīvo lauku lieluma. Tīklenes centrā ir tikai vālītes, un tās novietotas ļoti blīvi (līdz 140 000 šūnu vienā mm2). Jo tālāk uz perifēriju, jo mazāk vālīšu un vairāk nūjiņu, tikai to biezība ir mazāka. Tīklenes centrālajā apvidū receptīvie lauki ir mazāki nekā perifērijā, toties REDZE asums lielāks. Atkarībā no apgaismojuma intensitātes receptīvo lauku lielums var mainīties, un līdz ar to mainās arī REDZE asums (↑ adaptācija).

Bez fotoreceptoriem tīklenē ir arī vairāki nervu šūnu slāņi, kur notiek pirmējā optiskās informācijas analīze —- tiek novērtēta apgaismojuma intensitāte, pastiprināti robežvirsmu kontrasti. Acs akomodācija ļauj skaidri saskatīt dažādā attālumā esošus priekšmetus un nodrošina pareizu telpas izjūtu. Izšķiroša nozīme šajā izjūtā ir arī binokulārajai redzei (koordinētas abu acu ābolu kustības, kas dod viena attēla uztveri).

Tīklenes centrālajā apvidū veidojas krāsu redze. Normālos apstākļos REDZE ir praktiski nenogurdināma, ja vien ievēro elementārus REDZE higiēnas priekšnoteikumus (pietiekošs apgaismojums, optimāls attālums līdz apskatāmajam priekšmetam — lasot apm. 35 cm, ne pārāk sīki priekšmeti, acs lauztspējas defektu korekcija ar lēcām).
REDZE traucējumi visbiežāk saistīti ar acs ābola caurspīdīgo struktūru defektiem. Tuvredzības gadījumā lēcas lauztspēja ir tik liela, ka nav iespējams uz tīklenes fokusēt starus no tāla priekšmeta un tā attēls veidojas tīklenes priekšā. Tālredzības cēlonis ir pretējs — pavājināta lauztspēja, tāpēc stari no tuviem priekšmetiem fokusējas aiz tīklenes. Refrakcijas patoloģiju kompensē, lietojot mākslīgas lēcas ( brilles).