GAISS
dabisks gāzu, gk. slāpekļa un skābekļa maisījums, no kura sastāv Zemes atmosfēra.
GAISS ir dabiska vide, ārpus kuras cilv. organisma fiziol. darbība nav iespējama, — bez barības cilv. var nodzīvot ilgāk par mēnesi, bet bez GAISS organisma dzīvības norises ilgst tikai dažas minūtes. Bioloģiski svarīgākā GAISS sastāvdaļa ir skābeklis. Bezskābekļa atmosfērā cilv. un dzīvn. nevar eksistēt, jo skābeklis nepieciešams organismam oksidēšanās procesos, bez skābekļa nav iespējama šūnu vielmaiņa, enerģijas ražošana. Ieelpā un izelpā cilv. izvada caur plaušām apm. 13 m3 GAISS diennaktī. Ieelpojot daļa skābekļa plaušu alveolās pāriet asinīs, bet izelpojot no organisma tiek izvadīta ogļskābā gāze. Organisma funkcijas necieš, skābekļa daudzumam elpojamā GAISS samazinoties līdz 17—18% ; veseliem cilv. skābekļa trūkums labi kompensējas — elpošana kļūst biežāka un dziļāka, paātrinās asinsrite, palielinās eritrocītu skaits u.tml.
Ja skābekļa daudzums samazinās līdz 14%, rodas hipoksija (skābekļa deficīts organismā). Skābekļa daudzuma samazināšanās līdz 6—9% jau apdraud dzīvību, rodas anoksija (skābekļa bads). Tīra skābekļa elpošana var izraisīt smagas toksiskas parādības — rodas bronhīts, augšējo elpošanas ceļu iekaisums, bet smagākos gadījumos plaušu iekaisums un pat plaušu tūska. Gaisā skābekļa daudzums ir samērā nemainīgs, — jūrmalā, kalnos, laukos un pilsētās tas ir gandrīz vienāds, atšķirība ir tikai par 0,1—0,2%. Dabā skābekļa avots ir zaļie augi. Skābeklis rodas arī ūdens fotoķīmisko pārvērtību procesā, kas noris ultravioletā starojuma ietekmē atmosfēras augstākajos slāņos.
Ogļskābo gāzi gaisā izdala cilv. izelpojot (guļot — 10 1 stundā, kustoties — 22,6 1 stundā, bet, strādājot smagu fiz. darbu, — 50—100 1 stundā), kā arī dzīvn. un augi. Tā rodas visur, kur notiek rūgšana, pūšana, degšana u.tml. procesi. Taču fotosintēze, kas noris zaļajos augos, palīdz uzturēt pastāvīgu ogļskābās gāzes daudzumu. Lauku gaisā ir 0,03% ogļskābās gāzes, bet lielās pilsētās, kur ir daudz rūpnīcu, tās daudzums gaisā palielinās līdz 0,04% . Cilv. samērā viegli panes uzturēšanos GAISS, kurā ogļskābās gāzes daudzums sasniedz 0,08% . Tikai tad, ja ogļskābās gāzes daudzums pārsniedz 0,1% , parādās saindēšanās simptomi: gurdenums, galvassāpes, pavājinās sirdsdarbība un elpošana. Slāpeklis ir procentuāli lielākā GAISS sastāvdaļa. Parastajā koncentrācijā tam nav nekādas ietekmes uz organismu (ieelpojamais un izelpojamais GAISS satur apm. vienādu daudzumu). Inertās gāzes — argons, hēlijs, neons, kriptons, ksenons, ja atmosfēras spiediens normāls, ir indiferentas, t.i., uz organismu nekādu ietekmi neatstāj.
Atmosfērā esošajām radioaktīvajām gāzēm (radons un tā izotopi aktinons un torons), kam ir īss pussabrukšanas periods, nav kaitīgas iedarbības uz cilv. organismu. Atmosfēras gaisā var būt arī ozons, kas rodas, pērkona negaisa laikā notiekot elektriskajai izlādei, kā arī skujkoku mežos karstā laikā sasilstot un iztvaikojot sveķiem. Ozons oksidē niecīgākos GAISS piemaisījumus, sadalās un līdz ar to izzūd no GAISS, tāpēc ozona klātbūtne liecina, ka GAISS ir tīrs. Lielās pilsētās ozons saglabājas tikai dažas sek., pēc pērkona. Organisma dzīvības norises ietekmē ne vien GAISS sastāvs, bet arī tā fizikālās īpašības |t°, mitrums, kustība, spiediens).
GAISS temperatūra atkarīga no Saules starojuma radītā Zemes virskārtas sasiluma, kuru savukārt nosaka Saules augstums virs horizonta (gadalaiks, diennakts st.), mākoņu sega, GAISS kustības ātrums u.c. Tā kā siltais piezemēs GAISS ir vieglāks, tas paceļas augstākajos slāņos, kur tā t° sāk atkal pazemināties. Uz katriem 100 m augstuma vjl. GAISS t° pazeminās vidēji par 0,6°. Diennakts laikā piezemēs GAISS slānī visaugstākā GAISS t° novērojama pīkst. 13—14, bet viszemākā — pirms saules lēkta. GAISS t° diennakts svārstības ietekmē vietas ģeogrāfiskais platums. Vislielākās GAISS t° diennakts svārstības vērojamas tuksnešu apgabalos, bet vismazākās — aukstajā klimatiskajā joslā. LPSR apstākļos visaugstākā GAISS t° ir jūl., bet viszemākā — janv. Lielas ūdenstilpes, kas akumulē siltumu, samazina GAISS t° svārstības, piem., rudenī LPSR piekrastes rajonos GAISS t° ir augstāka nekā no jūras attālākajās vietās (Latgalē).
Telpās GAISS t° ir atkarīga no apkures, ventilācijas, ēkas būvmateriāla, telpā esošo cilv. skaita. Par optimālo GAISS t° uzskata tādu, kurā ir patīkama siltumsajūta. Cilvēkam atrodoties relatīvā miera stāvoklī, mierīgi strādājot vieglu fiz. vai garīgu darbu, tā ir 18—20°. Tādai t° jābūt dzīvokļos. Darba telpās t° pazemina atkarībā no darba rakstura: strādājot vidēji smagu fiz. darbu, GAISS t° jābūt 15—18°, bet, strādājot smagu fiz. darbu, kas saistīts ar organisma siltumatdevi, telpā GAISS t° pazemina, lai organisms nepārkarstu. Pārāk zema GAISS t° darba telpās var izraisīt pastiprinātu organisma siltumatdevi un saaukstēšanos. GAISS t° mērīšanai lieto termometrus. Mērījot t, termometrs jānovieto cilv, sejas augstumā; tas nedrīkst atrasties apkures ierīču tuvumā vai pie ārsienas. Cilv. siltumsajūta ir atkarīga arī no gaisa mitruma un kustības.
GAISS kustības cēlonis ir nevienmērīga Zemes virskārtas sasilšana. Siltākais GAISS paceļas atmosfēras augstākajos slāņos, tā vietu ieņem GAISS ar zemāku t°, — rodas GAISS kustība. GAISS kustību raksturo virziens un ātrums (mērī m/s, dažreiz — ballēs). GAISS kustības ātrumu nosaka ar anemometru, bet telpās, nosakot niecīgus GAISS kustības ātrumus, lieto katatermometru. GAISS kustībai ir liela hig. nozīme, tā izkliedē GAISS piesārņojumus, atjauno GAISS tīrību apdzīvotā vietā. GAISS kustības ātrums un virziens stipri ietekmē laikapstākļus, jo GAISS kustības dēļ pārvietojas siltas un aukstas GAISS masas no tāliem apgabaliem, veidojas nokrišņi.
Telpās GAISS kustība nodrošina vēdināšanos. GAISS kustība pastiprina cilv. organisma siltumatdevi. Ja GAISS t° ir zema, vēsais GAISS iekļūst apģērba porās un izspiež no tām silto GAISS, pastiprinās siltuma vadīšana caur ādu, kā arī no atsegtajām ķermeņa daļām — sejas, rokām u.c.; šādos apstākļos cilv, ātrāk saaukstējas. Ja GAISS t° augsta, GAISS kustības ietekmē straujāk iztvaiko sviedri no ādas virsmas un siltumatdeve pastiprinās. Cilv. ir ļoti jutīgs pret GAISS kustību un sajūt to, sākot ar 0,1 m/s.
Ja GAISS kustības ātrums sasniedz 0,03 m/s, pazeminās ādas t°, sašaurinās ādas asinsvadi, tā kļūst bālāka, jo ādas receptori GAISS kustību uztver, lai gan cilv. vēju vēl nejūt.
Ja GAISS kustības ātrums ir neliels, notiek it kā ādas masēšana, nedaudz mainās asinsspiediens, paātrinās elpošana. īslaicīga vēja iedarbība ir patīkama un atsvaidzinoša, turpretī ilgstoša — nogurdina. Veicot mierīgu darbu, cilv. sāk just caurvēju, ja GAISS kustības ātrums sasniedz 0,2—0,3 m/s.
Strādājot mierīgu darbu, sajūtama GAISS kustība nav vēlama, jo tā veicina organisma siltumatdevi un var izraisīt saaukstēšanos. Patīkama siltumsajūta un labs garastāvoklis cilvēkam var būt dažādās GAISS t°, mitruma un kustības ātruma kombinācijās. Šo faktoru optimālo kombināciju sauc par komforta zonu; atsevišķos gadījumos to panāk ar gaisa kondicionēšanu. Ļoti nelabvēlīga kombinācija ir zema t°, vējš un liels mitrums.
GAISS spiedienu uz cilv. organismu kompensē organisma iekšējais spiediens, taču, cilvēkam pārejot no vides ar normālu GAISS spiedienu (1013 hPa jeb ~ 760 mm Hg) uz vidi ar paaugstinātu vai pazeminātu GAISS spiedienu, novērojamas pārmaiņas organismā (↑ augstuma slimība; dekompresijas slimības). Organisma pašsajūtu ietekmē arī GAISS jonizācija (aerojonizācija).
Apdzīvotās vietās, it sevišķi lielās pilsētās un rūpniecības centros, GAISS tiek piesārņots ar dažādām vielām (gaisa piesārņotība; dūmi; putekļi). Gaisā var atrasties apm. 100 dažāda veida mikroorganismu. Atmosfēras GAISS patogēnie mikroorganismi drīz iet bojā — uz tiem iedarbojas ultravioletais starojums, GAISS kustība u.c. faktori. Telpu gaisu no mikroorganismiem atbrīvo, izdarot gaisa dezinfekciju. GAISS notiek pašattīrīšanās, ko veicina GAISS kustība, kura samazina dažādo vielu koncentrāciju; bezvēja laikā piemaisījuma elementi izkliedējas lēnām. Notiek arī smagāko daļiņu nosēšanās, turklāt ātrāk nosēžas tās daļiņas, kuru diametrs lielāks par 10 µm.
Liela nozīme ir ķīm. procesiem, piem., sēra dioksīds, lēni oksidējoties, pārvēršas sērskābē, kas savukārt neitralizējas ar gaisā esošo amonjaku vai sārmainiem putekļiem. Arī nokrišņi attīra GAISS no putekļiem un kvēpiem, izšķīdina un izgulsnē dažādas gāzveida vielas. Svarīga nozīme GAISS attīrīšanā ir zaļajiem augiem, kuru lapas ne tikai mehāniski aiztur GAISS putekļus, bet arī piesaista dažādus piemaisījumus, piem., uzsūc sēra dioksīdu un uzkrāj to audos sulfātu veidā. Tomēr GAISS pašattīrīšanās process noris ļoti lēni.
GAISS ir dabiska vide, ārpus kuras cilv. organisma fiziol. darbība nav iespējama, — bez barības cilv. var nodzīvot ilgāk par mēnesi, bet bez GAISS organisma dzīvības norises ilgst tikai dažas minūtes. Bioloģiski svarīgākā GAISS sastāvdaļa ir skābeklis. Bezskābekļa atmosfērā cilv. un dzīvn. nevar eksistēt, jo skābeklis nepieciešams organismam oksidēšanās procesos, bez skābekļa nav iespējama šūnu vielmaiņa, enerģijas ražošana. Ieelpā un izelpā cilv. izvada caur plaušām apm. 13 m3 GAISS diennaktī. Ieelpojot daļa skābekļa plaušu alveolās pāriet asinīs, bet izelpojot no organisma tiek izvadīta ogļskābā gāze. Organisma funkcijas necieš, skābekļa daudzumam elpojamā GAISS samazinoties līdz 17—18% ; veseliem cilv. skābekļa trūkums labi kompensējas — elpošana kļūst biežāka un dziļāka, paātrinās asinsrite, palielinās eritrocītu skaits u.tml.
Ja skābekļa daudzums samazinās līdz 14%, rodas hipoksija (skābekļa deficīts organismā). Skābekļa daudzuma samazināšanās līdz 6—9% jau apdraud dzīvību, rodas anoksija (skābekļa bads). Tīra skābekļa elpošana var izraisīt smagas toksiskas parādības — rodas bronhīts, augšējo elpošanas ceļu iekaisums, bet smagākos gadījumos plaušu iekaisums un pat plaušu tūska. Gaisā skābekļa daudzums ir samērā nemainīgs, — jūrmalā, kalnos, laukos un pilsētās tas ir gandrīz vienāds, atšķirība ir tikai par 0,1—0,2%. Dabā skābekļa avots ir zaļie augi. Skābeklis rodas arī ūdens fotoķīmisko pārvērtību procesā, kas noris ultravioletā starojuma ietekmē atmosfēras augstākajos slāņos.
Ogļskābo gāzi gaisā izdala cilv. izelpojot (guļot — 10 1 stundā, kustoties — 22,6 1 stundā, bet, strādājot smagu fiz. darbu, — 50—100 1 stundā), kā arī dzīvn. un augi. Tā rodas visur, kur notiek rūgšana, pūšana, degšana u.tml. procesi. Taču fotosintēze, kas noris zaļajos augos, palīdz uzturēt pastāvīgu ogļskābās gāzes daudzumu. Lauku gaisā ir 0,03% ogļskābās gāzes, bet lielās pilsētās, kur ir daudz rūpnīcu, tās daudzums gaisā palielinās līdz 0,04% . Cilv. samērā viegli panes uzturēšanos GAISS, kurā ogļskābās gāzes daudzums sasniedz 0,08% . Tikai tad, ja ogļskābās gāzes daudzums pārsniedz 0,1% , parādās saindēšanās simptomi: gurdenums, galvassāpes, pavājinās sirdsdarbība un elpošana. Slāpeklis ir procentuāli lielākā GAISS sastāvdaļa. Parastajā koncentrācijā tam nav nekādas ietekmes uz organismu (ieelpojamais un izelpojamais GAISS satur apm. vienādu daudzumu). Inertās gāzes — argons, hēlijs, neons, kriptons, ksenons, ja atmosfēras spiediens normāls, ir indiferentas, t.i., uz organismu nekādu ietekmi neatstāj.
Atmosfērā esošajām radioaktīvajām gāzēm (radons un tā izotopi aktinons un torons), kam ir īss pussabrukšanas periods, nav kaitīgas iedarbības uz cilv. organismu. Atmosfēras gaisā var būt arī ozons, kas rodas, pērkona negaisa laikā notiekot elektriskajai izlādei, kā arī skujkoku mežos karstā laikā sasilstot un iztvaikojot sveķiem. Ozons oksidē niecīgākos GAISS piemaisījumus, sadalās un līdz ar to izzūd no GAISS, tāpēc ozona klātbūtne liecina, ka GAISS ir tīrs. Lielās pilsētās ozons saglabājas tikai dažas sek., pēc pērkona. Organisma dzīvības norises ietekmē ne vien GAISS sastāvs, bet arī tā fizikālās īpašības |t°, mitrums, kustība, spiediens).
GAISS temperatūra atkarīga no Saules starojuma radītā Zemes virskārtas sasiluma, kuru savukārt nosaka Saules augstums virs horizonta (gadalaiks, diennakts st.), mākoņu sega, GAISS kustības ātrums u.c. Tā kā siltais piezemēs GAISS ir vieglāks, tas paceļas augstākajos slāņos, kur tā t° sāk atkal pazemināties. Uz katriem 100 m augstuma vjl. GAISS t° pazeminās vidēji par 0,6°. Diennakts laikā piezemēs GAISS slānī visaugstākā GAISS t° novērojama pīkst. 13—14, bet viszemākā — pirms saules lēkta. GAISS t° diennakts svārstības ietekmē vietas ģeogrāfiskais platums. Vislielākās GAISS t° diennakts svārstības vērojamas tuksnešu apgabalos, bet vismazākās — aukstajā klimatiskajā joslā. LPSR apstākļos visaugstākā GAISS t° ir jūl., bet viszemākā — janv. Lielas ūdenstilpes, kas akumulē siltumu, samazina GAISS t° svārstības, piem., rudenī LPSR piekrastes rajonos GAISS t° ir augstāka nekā no jūras attālākajās vietās (Latgalē).
Telpās GAISS t° ir atkarīga no apkures, ventilācijas, ēkas būvmateriāla, telpā esošo cilv. skaita. Par optimālo GAISS t° uzskata tādu, kurā ir patīkama siltumsajūta. Cilvēkam atrodoties relatīvā miera stāvoklī, mierīgi strādājot vieglu fiz. vai garīgu darbu, tā ir 18—20°. Tādai t° jābūt dzīvokļos. Darba telpās t° pazemina atkarībā no darba rakstura: strādājot vidēji smagu fiz. darbu, GAISS t° jābūt 15—18°, bet, strādājot smagu fiz. darbu, kas saistīts ar organisma siltumatdevi, telpā GAISS t° pazemina, lai organisms nepārkarstu. Pārāk zema GAISS t° darba telpās var izraisīt pastiprinātu organisma siltumatdevi un saaukstēšanos. GAISS t° mērīšanai lieto termometrus. Mērījot t, termometrs jānovieto cilv, sejas augstumā; tas nedrīkst atrasties apkures ierīču tuvumā vai pie ārsienas. Cilv. siltumsajūta ir atkarīga arī no gaisa mitruma un kustības.
GAISS kustības cēlonis ir nevienmērīga Zemes virskārtas sasilšana. Siltākais GAISS paceļas atmosfēras augstākajos slāņos, tā vietu ieņem GAISS ar zemāku t°, — rodas GAISS kustība. GAISS kustību raksturo virziens un ātrums (mērī m/s, dažreiz — ballēs). GAISS kustības ātrumu nosaka ar anemometru, bet telpās, nosakot niecīgus GAISS kustības ātrumus, lieto katatermometru. GAISS kustībai ir liela hig. nozīme, tā izkliedē GAISS piesārņojumus, atjauno GAISS tīrību apdzīvotā vietā. GAISS kustības ātrums un virziens stipri ietekmē laikapstākļus, jo GAISS kustības dēļ pārvietojas siltas un aukstas GAISS masas no tāliem apgabaliem, veidojas nokrišņi.
Telpās GAISS kustība nodrošina vēdināšanos. GAISS kustība pastiprina cilv. organisma siltumatdevi. Ja GAISS t° ir zema, vēsais GAISS iekļūst apģērba porās un izspiež no tām silto GAISS, pastiprinās siltuma vadīšana caur ādu, kā arī no atsegtajām ķermeņa daļām — sejas, rokām u.c.; šādos apstākļos cilv, ātrāk saaukstējas. Ja GAISS t° augsta, GAISS kustības ietekmē straujāk iztvaiko sviedri no ādas virsmas un siltumatdeve pastiprinās. Cilv. ir ļoti jutīgs pret GAISS kustību un sajūt to, sākot ar 0,1 m/s.
Ja GAISS kustības ātrums sasniedz 0,03 m/s, pazeminās ādas t°, sašaurinās ādas asinsvadi, tā kļūst bālāka, jo ādas receptori GAISS kustību uztver, lai gan cilv. vēju vēl nejūt.
Ja GAISS kustības ātrums ir neliels, notiek it kā ādas masēšana, nedaudz mainās asinsspiediens, paātrinās elpošana. īslaicīga vēja iedarbība ir patīkama un atsvaidzinoša, turpretī ilgstoša — nogurdina. Veicot mierīgu darbu, cilv. sāk just caurvēju, ja GAISS kustības ātrums sasniedz 0,2—0,3 m/s.
Strādājot mierīgu darbu, sajūtama GAISS kustība nav vēlama, jo tā veicina organisma siltumatdevi un var izraisīt saaukstēšanos. Patīkama siltumsajūta un labs garastāvoklis cilvēkam var būt dažādās GAISS t°, mitruma un kustības ātruma kombinācijās. Šo faktoru optimālo kombināciju sauc par komforta zonu; atsevišķos gadījumos to panāk ar gaisa kondicionēšanu. Ļoti nelabvēlīga kombinācija ir zema t°, vējš un liels mitrums.
GAISS spiedienu uz cilv. organismu kompensē organisma iekšējais spiediens, taču, cilvēkam pārejot no vides ar normālu GAISS spiedienu (1013 hPa jeb ~ 760 mm Hg) uz vidi ar paaugstinātu vai pazeminātu GAISS spiedienu, novērojamas pārmaiņas organismā (↑ augstuma slimība; dekompresijas slimības). Organisma pašsajūtu ietekmē arī GAISS jonizācija (aerojonizācija).
Apdzīvotās vietās, it sevišķi lielās pilsētās un rūpniecības centros, GAISS tiek piesārņots ar dažādām vielām (gaisa piesārņotība; dūmi; putekļi). Gaisā var atrasties apm. 100 dažāda veida mikroorganismu. Atmosfēras GAISS patogēnie mikroorganismi drīz iet bojā — uz tiem iedarbojas ultravioletais starojums, GAISS kustība u.c. faktori. Telpu gaisu no mikroorganismiem atbrīvo, izdarot gaisa dezinfekciju. GAISS notiek pašattīrīšanās, ko veicina GAISS kustība, kura samazina dažādo vielu koncentrāciju; bezvēja laikā piemaisījuma elementi izkliedējas lēnām. Notiek arī smagāko daļiņu nosēšanās, turklāt ātrāk nosēžas tās daļiņas, kuru diametrs lielāks par 10 µm.
Liela nozīme ir ķīm. procesiem, piem., sēra dioksīds, lēni oksidējoties, pārvēršas sērskābē, kas savukārt neitralizējas ar gaisā esošo amonjaku vai sārmainiem putekļiem. Arī nokrišņi attīra GAISS no putekļiem un kvēpiem, izšķīdina un izgulsnē dažādas gāzveida vielas. Svarīga nozīme GAISS attīrīšanā ir zaļajiem augiem, kuru lapas ne tikai mehāniski aiztur GAISS putekļus, bet arī piesaista dažādus piemaisījumus, piem., uzsūc sēra dioksīdu un uzkrāj to audos sulfātu veidā. Tomēr GAISS pašattīrīšanās process noris ļoti lēni.
Komentāri: 0 no 0