ūdens, sāļu un olbv. maiņas traucējums, kad šķidrums uzkrājas kādas ķermeņa daļas audos vai serozos dobumos; TŪSKA var būt arī vispārēja. Vietēju TŪSKA, pietūkumu izraisa asinsvadu inervācijas traucējumi, toksiskas vielas (bišu inde, ķīm. vielas), asinsrites traucējumi (piem., sakarā ar vēnu paplašinājumiem), iekaisums u.c. Tūskas pamatā ir šķidruma pastiprināta pāriešana no kapilāriem audos. TŪSKA var veidoties sirds mazspējas gadījumā. Pavājinoties sirdsdarbībai, asinis sakrājas venozajos asinsvados, kapilāros paaugstinās spiediens un asins šķidrā daļa pastiprināti pāriet audos. Līdz ar to samazinās asins daudzums artērijās, cieš orgānu asinsapgāde. Nierēs samazinās urīna veidošanās, un kopējais šķidruma daudzums organismā palielinās. Pastiprinās virsnieru hormona aldosterona un hipofīzes hormona vazopresīna darbība (aldosterons palielina sāls aizturi, vazopresīns — ūdens aizturi organismā). Līdz ar to palielinās asins tilpums, asinis vēl vairāk uzkrājas vēnās, pieaug šķidruma pāreja audos. Šis TŪSKA veids vispirms parādās zemākajās ķermeņa daļās, kur venozo asiņu aizplūdes traucējumi rodas vispirms (kāju TŪSKA, sākumā dienas otrajā pusē). Nieru TŪSKA var veidoties dažu nieru slimību gadījumā sakarā ar olbv. daudzuma samazināšanos asinīs. Līdz ar to samazinās asiņu spēja aizturēt ūdeni un asins šķidrā daļa pastiprināti pāriet audos. Pievienojas sāls un ūdens hormonāla aizture organismā. Lai samazinātos TŪSKA, nieru slimniekiem mēdz ierobežot sāls daudzumu uzturā. TŪSKA, kas veidojas nieru slimības gadījumā, lokalizējas tur, kur vairāk irdeno saistaudu, piem., sejā. Līdzīgi veidojas arī t.s. bada TŪSKA, kas rodas tad, ja uzturā trūkst olbv. Šķidrums organismā var uzkrāties arī serozajos dobumos, piem., vēderplēves dobumā (fascīts), pleiras dobumā, sirds somiņā, locītavu dobumos. TŪSKA var būt arī lēkmjveidīga (↑ Kvinkes tūska).