neitrālu gaisa atomu vai molekulu pārvēršanās, pozitīvi vai negatīvi lādētās daļiņās — aerojonos. Dabā gaisa jonizācija izraisa radioaktīvo vielu, kosmiskais, ultravioletais starojums u.c. Šo faktoru, kā arī gaisa molekulu un atomu savstarpējās iedarbības rezultātā no neitrālā atoma atšķeļas viens vai vairāki elektroni, tādējādi pārvēršot atomu pozitīvi lādētā vieglā gāzes jonā — aerojonā. Ja elektrons pievienojas neitrālam atomam, rodas negatīvi lādēts aerojons. Dabā gaisa jonizācija ir samērā neliela, piem., pilsētās 1 cm3 gaisa atrodas apm. 450 pāru vieglo aerojonu. Lielāka gaisa jonizācija vērojama uz laukiem un kūrortu rajonos, kur gaiss ir tīrs un dzidrs. Atsevišķās vietās (kalnos, pie ūdenskritumiem u.tml.) gaisa jonizācija var sasniegt 1000 un vairāk pāru vieglo aerojonu 1 cm3. Tīrākā gaisā ir vairāk vieglo aerojonu. Pievienojoties putekļiem, ūdens tvaikiem u.c. gaisā esošiem aerosoliem, aerojoni atdod tiem savu lādiņu — izveidojas smagie un ultrasmagie aerojoni. Smago jonu skaita palielināšanās liecina par nelabvēlīgiem hig. apstākļiem atmosfērā. Mākslīgai gaisa jonizācija lieto speciālus aparātus — aerojonizatorus, kuros izmanto radioaktīvo vielu starojumu (a, b starojuma aerojonizatori u.c.), elektrisko augstsprieguma izlādi (elektroefluviālie aerojonizatori), ultravioleto starojumu (ultravioletā starojuma spuldzes). Lai iegūtu vienas polaritātes aerojonu skaita pārsvaru gaisā, izmanto elektrisko lauku (elektriskā separācija). Mākslīgo gaisa jonizācija plaši izmanto aerojonterapijā. gaisa jonizācija mērīšanai lieto speciālus aparātus — aerojonometrus un aerojonu spektrometrus. Atmosfēras jonizācijas pakāpe raksturo gaisa hig. īpašības un klimatofizioloģiskos apstākļus.