organisma vai atsevišķas šūnas ārējās vides fizikālo un ķīm. parametru maiņa.

Pēc enerģijas veida KAIRINĀTĀJS iedala meh., elektriskajos, ķīm., termiskajos, akustiskajos u.tml. Ikvienam KAIRINĀTĀJS raksturīgs stiprums un tā maiņas ātrums, iedarbības ilgums, enerģija, ja KAIRINĀTĀJS ir ritmisks, — arī frekvence.

Pēc stipruma izšķir zemsliekšņa un virssliekšņa KAIRINĀTĀJS.
Zemsliekšņa KAIRINĀTĀJS ir vides parametru (spiediena, t, elektriskā lauka, ķīm. sastāva u.c.) pārmaiņas, kas izraisa vietēju dziestošu atbildes reakciju.
Virssliekšņa KAIRINĀTĀJS ietekmē dzīvajās šūnās veidojas specifiska atbildes reakcija — ierosa. Ierosināmība ir visu dzīvo šūnu pamatīpašība. Ikviena mūsu organisma šūna ir jutīga pret jebkuru ārējās vides parametru maiņu, lai gan organismā ir specializēti nervu sistēmas veidojumi — receptori, kas ļoti jutīgi pret noteiktu KAIRINĀTĀJS veidu. KAIRINĀTĀJS, kura uztveršanai receptors pielāgots, sauc par adekvātu KAIRINĀTĀJS.

Refleksu izraisošos receptoru KAIRINĀTĀJS atbilstoši refleksu klasifikācijai var iedalīt beznosacījuma un nosacījuma KAIRINĀTĀJS. Ikviens virssliekšņa KAIRINĀTĀJS depolarizē šūnas membrānu līdz kādam noteiktam kritiskam līmenim. Membrāna nonāk nestabilā stāvoklī, un gan membrānā, gan citoplazmā sākas aktīvas, no KAIRINĀTĀJS īpašībām neatkarīgas norises. Tātad KAIRINĀTĀJS ir tikai signāls, pēc kura saņemšanas šūna no fiziol. miera stāvokļa pāriet aktivitātes stāvoklī. Pārmērīgi stipri un ilgstoši kairinātāji var izraisīt šūnā neatgriezeniskas pārmaiņas, pat šūnas bojāeju.