darbaspēju samazināšanās uz laiku ilgstoša vai smaga darba ietekmē.

Jebkurš darbs, ja strādā bez pārtraukumiem, agrāk vai vēlāk kļūst grūti veicams — iestājas NOGURUMS. Sākumā NOGURUMS sajūtu var pārvarēt un turpināt darbu ar iepriekšējo intensitāti — tā ir kompensētā NOGURUMS fāze. Vēlāk vairs nekāda piepūle nespēj aizkavēt darbaspēju samazināšanos — iestājas dekompensētā NOGURUMS fāze, un darbs jāpārtrauc. NOGURUMS ir dažādi cēloņi. To var izraisīt nepietiekams asins pieplūdums nodarbinātajiem muskuļiem. Tas notiek intensīvas statiskās slodzes laikā, kad nepārtraukti sasprindzinātie muskuļi saspiež asinsvadus. Asinsapgāde var būt nepietiekama arī tad, ja darbā iesaistīta lielākā daļa ķermeņa muskulatūras (slēpojot, peldot), bet sirds nespēj atbilstoši palielināt pārsūknēto asiņu daudzumu. NOGURUMS iestājas agrāk, ja muskuļos maz rezerves vielu (glikogēna), kā arī tad, ja tajos vāji attīstīta mitohondriju funkcija — spēja veidot adenozīntrifosforskābi, kas ir tiešā enerģijas devēja muskuļu darbam.

Svarīga loma NOGURUMS izcelsmē ir CNS, it īpaši galvas smadzenēm. Subjektīvi NOGURUMS tiek uztverts kā sajūta, kas signalizē par visam organismam vai atsevišķām muskuļu grupām draudošu kaitīgu pārslodzi, bet sajūtu veidošana ir CNS funkcija. Par smadzeņu lomu NOGURUMS attīstībā liecina, piem., šāds fakts: ja darbina līdz pilnīgam NOGURUMS nelielu muskuļu grupu (piem., pirkstu saliecējus), tad tieša muskuļu kairināšana ar elektrisko strāvu tomēr atkal rada muskuļu saraušanos. Tātad darba laikā muskuļi nebija zaudējuši darbaspējas, bet NOGURUMS bija izraisījis pārmaiņas tajās smadzeņu daļās, kas saistītas ar kustību regulāciju.

NOGURUMS stimulē atjaunošanās procesus: pēc nogurdinoša darba atpūtas laikā notiek ne vien pilnīga darbaspēju atjaunošanās, bet arī zināma to palielināšanās. Tāpēc sistemātiski atkārtots darbs līdz NOGURUMS veicina darbaspēju augšanu, izturības attīstību. NOGURUMS vispirms izpaužas kustību koordinācijas un precizitātes traucējumos, tikai pēc tam iestājas kustību amplitūdas un spēka samazināšanās.

Izšķir garīgo, sensorisko, emocionālo un fizisko NOGURUMS.
Garīgais NOGURUMS visagrāk iestājas vienveidīgas slodzes laikā (skaitļojot, pārrakstot).
Sensoriskais NOGURUMS rodas, ja ilgstoši sasprindzina maņu orgānus, piem., redze nogurst, montējot sīkus aparātus (pulksteņus).
Emocionālais NOGURUMS rodas ļoti atbildīgā, sarežģītā vai riskantā darbā, arī pēkšņos pārdzīvojumos.
Fiziskais NOGURUMS ir vislabāk pazīstamais un plašāk izpētītais NOGURUMS veids.

Visi NOGURUMS veidi reti sastopami izolēti, jo gandrīz katrā darbā ir garīgās, sensoriskās, emocionālās un fiz. aktivitātes elementi. Tāpēc arī NOGURUMS veidošanās mehānismi ir sarežģīti un dažādi. NOGURUMS parasti tiek uztverts kā negatīva, traucējoša parādība, ko cenšas pārvarēt. Uz laiku to var panākt ar gribasspēku, kā arī samazināt ar dažādiem vienkāršiem paņēmieniem, kuru pamatā ir papildu kairinājumi (uzmundrinoša mūzika, spilgtāka gaisma, īslaicīgs aukstuma kairinājums). īpaši stipri garīgo NOGURUMS pavājina sejas noskalošana aukstā ūdenī. Stipras kafijas un CNS stimulatoru lietošana NOGURUMS mazināšanai ir kaitīga.

NOGURUMS izzūd tikai atpūtas laikā, sevišķi pēc miega. Nogurumu stipri ietekmē emocijas. Ja darbs šķiet interesants, svarīgs, NOGURUMS iestājas vēlāk. Turpretī, ja darbs ir nepatīkams, cilv. bieži vien jūtas noguris jau pirms darba uzsākšanas. Ja cilv. strādā ilgi bez atpūtas, var iestāties pārpūlēšanās — ilgstoša darbaspēju samazināšanās. Lai to likvidētu, nepieciešama ilgāka atpūta, bet dažreiz arī ārstēšanās.
Pastiprināta NOGURUMS sajūta var būt arī dažu slimību (hipertireozes, tbc u.c.) pazīme.