— mezglveidīgi taisnās zarnas apakšējās daļas vēnu paplašinājumi, kas var asiņot, iekaist, sastrutot un pat pilnīgi nekrotizēties.

HEMOROĪDI gadījumā var iekaist un sastrutot arī tūpļa gļotāda. HEMOROĪDI rašanos sekmē mazkustīgs dzīves veids, ilgstoša sēdēšana, aizcietējumi, asinsrites traucējumi vēdera lejasdaļā un mazajā iegurnī, kā arī iedzimts vēnu sienu vājums.

Sievietēm HEMOROĪDI bieži rodas grūtniecības otrajā pusē, bet pēc dzemdībām parasti samazinās. HEMOROĪDI var rasties arī sakarā ar asins sastrēgumu visā venozajā sistēmā smagu sirds un aknu slimību gadījumā. Pārsvarā slimo vīrieši vīd. gados; hron. alkoholiķiem HEMOROĪDI novērojami biežāk. Pēc lokalizācijas izšķir ārējos un iekšējos HEMOROĪDI mezglus. Ārējie ir ieapaļi, zilgani sārti, pamīksti veidojumi, kas novietoti cirkulāri ap tūpļa atveri, turpretī iekšējie HEMOROĪDI mezgli saredzami, ja apskata zarnu tikai ar speciālu spoguli. Samērā bieži vērojami vienlaicīgi iekšējie un ārējie HEMOROĪDI.

Viena no biežāk sastopamajām HEMOROĪDI komplikācijām ir asiņošana; parasti asiņo iekšējie HEMOROĪDI mezgli. Asiņošana rodas pēc tam, kad defekācijas laikā cieti izkārnījumi ir ieskrambājuši vai pat pārplēsuši izspīlētā vēnu mezgla sienu. Asiņošana var būt niecīga — daži desmiti asins pilienu defekācijas beigās, kā arī samērā liela, kad izdalās vairāki desmiti ml svaigu vai recekļainu asiņu un asiņošana turpinās vairākas stundas. Ja šāda asiņošana laikus netiek ārstēta, izveidojas anēmija.

Dažreiz hemoroīdos (visbiežāk ārējos) var iekļūt inf. Izveidojas mezglu tromboze un iekaisums vēnas sienā, kurš var radīt mezglu sastrutošanu un sabrukšanu — nekrozi. Iekaisušie ārējie mezgli ir stipri sāpīgi, traucē staigāšanu un jo sevišķi defekāciju; iekaisums ilgst vairākas dienas, pēc tam pakāpeniski samazinās un uzsūcas vai arī sastruto un izdalās strutu veidā.

Iekšējie HEMOROĪDI var izslīdēt ārā pa tūpļa atveri. Sākumstadijās izslīdēšana vērojama defekācijas laikā, jo izkārnījumu masas tos izspiež ārā, bet pēc defekācijas tie atslīd atpakaļ. Turpretī vēlākajās stadijās taisnās zarnas sienas zaudē elastību, mezgli izveidojas ļoti lieli un gari un tos ar grūtībām izdodas noturēt zarnā; cilvēkam pat nedaudz fiziski piepūloties, tie atkal izslīd ārā, asiņo, iekaist, ieķīlējas un rada nepatīkamu sajūtu tūpļa apvidū.

Ārstēšana un profilakse. Iekaisušus un nedaudz asiņojošus HEMOROĪDI ārstē, likvidējot cēloņus — novēršot aizcietējumus, ievērojot kustīgu dzīves veidu, nelietojot alkoholiskus dzērienus, kā arī ārstējot pamatslimības, kas rada asins sastrēgumu iegurņa vēnās. Vēdera izejas noregulēšanai ieteicams lietot mazāk gaļas un dažādu koncentrātu, bet vairāk augļu un dārzeņu. Vēlams atturēties no smalka maluma miltu, rīsu un zirņu ēdieniem, ieteicams lietot rupjmaizi, putraimu ēdienus, saknes un piena produktus.

Nepieciešamības gadījumā ieteicami caurejas līdzekļi — rīcineļļa, parafīna eļļa, magnija sulfāts (rūgtā sāls), rabarberu ķīselis vai Tangutijas rabarbera saknes pulveris, krūkļu mizas novārījums u.c. Pēc defekācijas tūpļa apvidus rūpīgi jāapmazgā ar vāju kālija permanganāta šķīdumu. Sāpju remdināšanai un iekaisuma samazināšanai ieteicama 5—10% anestezīna ziede un 5% sintomicīna emulsija vai arī svecītes ar anestezīnu, novokaīnu, beladonnu, heparīnu.

Izslīdējušie iekšējie HEMOROĪDI ieziežami ar anestezīna ziedi vai ar vazelīnu un ar roku iebīdāmi atpakaļ zarnā. Parasti pēc mezglu iebīdīšanas slimnieks tūlīt jūt atvieglojumu un sāpes samazinās. Ja HEMOROĪDI bieži asiņo, iekaist vai arī izslīd ārā, ieteicams tos operēt. Pēc operācijas HEMOROĪDI parasti vairs neatkārtojas.