šūnu, orgāna daļas vai orgāna atmiršana dzīvā organismā. NEKROZE visbiežāk rada audu vai orgāna asinsrites traucējumi, kad sakarā ar skābekļa un barības vielu trūkumu izbeidzas šūnu barošanās (atmirušo audu apvidu sauc par infarktu). Asinsrites traucējumu cēlonis var būt mehāniski audu bojājumi (pārrāvums, pārgriezums, saspiedums), kā arī ķīmisku (kodīgi sārmi, skābes) un fizikālu faktoru (augsta vai zema t°. iedarbība; aterosklerotiskas pārmaiņas, kas rada asinsvada sašaurinājumu vai tā pilnīgu slēgšanos (piem., asinsvada sienas iekšējā slāņa sabiezēšana endarterīta gadījumā); asinsvada saspiešana, ko izraisa audzējs, svešķermenis vai iekaisuma infiltrāts; pastāvīga spiediena radīto asinsrites traucējumu dēļ rodas izgulējumi. NEKROZE var izraisīt arī čūsku, indīgu kukaiņu vai citu dzīvnieku kodumi, inf. vai nervu darbības traucējumi. NEKROZE rada bojātā orgāna darbības traucējumus, paliek arī pēc tam, kad audi sadzīst vai sarētojas. Plašas NEKROZE gadījumā audu sabrukšanas produkti uzsūcas, radot organisma intoksikāciju. Izšķir vienkāršu NEKROZE — atmirušie audi saglabā savu izskatu un apmērus; mumifikāciju — audi sažūst un sarūk, stipri samazinoties; koagulācijas NEKROZE — audi atmirst, sarecot šūnu olbaltumvielām un starpšūnu šķidrumam; kolikvācijas NEKROZE — atmirušie audi pāriet šķidrā konsistencē (piem., smadzeņu audi); kazeozi — atmirušie audi pārvēršas biezā sierveida masā (sabrūkot tbc perēkļiem). Ja atmirušajos audos vai orgānā iekļūst inf., rodas gangrēna, kas savukārt var sekmēt audu NEKROZE tālāku izplatīšanos. Ārstēšana parasti slimnīcā. Profilakse. Dažādi pasākumi, kas palīdz saglabāt normālu asinsriti audos un orgānos.