— audu pamirums kādā orgānā vai orgāna daļā sakarā ar asins pieplūdes pārtraukumu.

Visbiežākie INFARKTS cēloņi: tromboze (asins sarecēšana asinsvadā). embolija (asinsvada aizsprostošanās ar asins recekli, tauku pilienu vai gaisa pūslīti, kas ienests no cita asinsvada) vai ilgstoša artērijas spazma. Embolijai savukārt pamatā var būt vēnu iekaisums (tromboflebīts), dažādas operācijas, kaulu lūzumi. INFARKTS var rasties orgānos, kur anastomozes (savienojumi) starp artēriju gala sazarojumiem ir vāji attīstītas un patol. apstākļos nespēj attiecīgo orgānu pietiekami apgādāt ar asinīm.

INFARKTS visbiežāk rodas sirdī (skat. INFARKTS miokarda), nierēs, liesā, plaušās, zarnās, galvas smadzenēs, kā arī acs tīklenē. Tas var būt dažāda lieluma. Pavisam mazus INFARKTS, ko var saskatīt tikai ar mikroskopu, sauc par mikroīnfarktiem.

Izšķir balto jeb anērnisko (bezasiņu) INFARKTS, sarkano jeb hemorāģisko INFARKTS un jaukto INFARKTS. Baltais INFARKTS rodas, ja kādā asinsvadā asinsrite pilnīgi pārtraukta; šādi INFARKTS visbiežāk ir liesā, sirdī un smadzenēs. Sarkanais INFARKTS parasti rodas plaušās, jo INFARKTS vietā no paplašinātajām plaušu un bronhu artērijām plaušu audos iespiežas eritrocīti un plazma. Miokarda INFARKTS un nieru INFARKTS parasti ir balts, ar sarkanu josliņu gar malām. Sarkanā josliņa izveidojas tāpēc, ka ar asinīm pārpildītie asinsvadi ir atslābuši un eritrocīti caur asinsvadu sienām lielā daudzumā nonāk INFARKTS apkārtnē.

INFARKTS sadzīšana atkarīga no tā lieluma un attiecīgo asinsvadu sānzaru sistēmas attīstības. INFARKTS vietā pēc sadzīšanas paliek rēta. INFARKTS bīstamība atkarīga no INFARKTS lieluma un no tā, cik dzīvībai svarīgā orgānā INFARKTS radies.