daļējs vai pilnīgs kaula viengabalainības zudums. Izšķir patol. un traumatiskus LŪZUMS.

Patoloģiska LŪZUMS cēlonis ir dažādu slimību (osteomielīta, tbc, audzēju) radītie kaulu bojājumi, kas izraisa LŪZUMS pat niecīgas traumas gadījumā. Visvairāk izplatīti ir traumatiskie LŪZUMS (retāk bērniem, jo to kauli ir elastīgāki); dažu kaulu LŪZUMS rodas tikai noteiktā vecumā. Katram kaulam ir īpašas mazāk izturīgas vietas, kur viegli rodas LŪZUMS; visbiežāk lūst roku un kāju, tad vidukļa un galvaskausa kauli.

LŪZUMS var būt pilnīgs vai daļējs. Daļēju LŪZUMS sauc par kaula plīsumu jeb aizlūzumu. Pilnīgi pārlauzta kaula gali bieži noliecas vai arī atvirzās viens no otra (dislocēts LŪZUMS). Dažreiz LŪZUMS fragmenti var ieķīlēties viens otrā (ieķīlāts LŪZUMS). Vietās, kur kaula struktūra šūnaina, kauls lūstot saplacinās (kompresijas LŪZUMS). Saišu, retāk muskuļu piestiprināšanās vietās var atplīst nelieli kaula fragmenti (atrāvuma LŪZUMS).

LŪZUMS var būt slēgts vai vaļējs (ja LŪZUMS vietā ir brūce). Atkarībā no LŪZUMS plaknes var būt sķērsenisks, slīps, garenisks, spirālveida, krustveida, V veida, ķīļveida, šķembains LŪZUMS. Lūzums var rasties spēka iedarbības vietā (tiešs LŪZUMS) vai zināmā attālumā no tās (netiešs LŪZUMS); piem., cilvēkam krītot uz izstieptas rokas, lūst nevis plaukstas vai pirkstu, bet gan apakšdelma kauli. Lūzumos, kas skar locītavas, bieži iet bojā locītavas skrimslis. LŪZUMS dzīstot, to aizstāj cits, mazāk izturīgs skrimslis; mainoties locītavu virsmu savstarpējai atbilstībai vai locekļa ass virzienam, skrimslī var rasties pārmaiņas, kas ar laiku izraisa deformējošo artrozi.

LŪZUMS simptomi: sāpes, kas pastiprinās, ja kustina cietušo vietu; cietušā locekļa kustību traucējumi, kas rodas tūlīt pēc traumas; asinsizplūdums, anormāls kustīgums LŪZUMS apvidū, īpatnēja skaņa — krepitācija, kas rodas, kaula fragmentiem savā starpā berzējoties; mainās cietušās ķermeņa daļas forma. Pilnīgu priekšstatu par LŪZUMS dod rentgenuzņēmums.

Dažādi kauli, tāpat arī LŪZUMS veidi dzīst dažādi; to ietekmē gk. traumas apjoms, it īpaši mīksto audu bojājumi, iekaisums LŪZUMS vietā, kaulu fragmentu novirze; vaļējie LŪZUMS dzīst lēnāk. Daži kauli, piem., ribas, retāk atslēgkauls, dzīst ļoti labi pat tad, ja kaula gali stipri novirzīti. Tomēr vislabāk kauls dzīst, ja pastāv ciešs lauzto vietu kontakts, kā tas ir ieķīlātajos LŪZUMS, īpaši, ja saķīlējumu rada spiediens perpendikulāri lūzuma līnijai. Šādu stāvokli cenšas panākt kaulu saaudzēšanas operācijās.
Vietās, kur kaulu nesedz kaulplēve, dzīšana bieži notiek lēni, piem., slikti dzīst daži augšstilba kaula kakliņa, plaukstas laivveida kaula, ceļa kaula LŪZUMS. Ja LŪZUMS fragmentu starpā ir sprauga, palielinās kaulplēves nozīme — ja plēve mazāk bojāta, kauls dzīst labāk. Bērniem un pusaudžiem kaulplēve ir biezāka, elastīgāka un retāk plīst, tāpēc arī LŪZUMS viņiem sadzīst daudz ātrāk un jauni kaulaudi var izveidoties pat tad, ja starp LŪZUMS fragmentiem ir liela atstarpe. Kamēr kauli aug garumā, to audi spēj augot izlabot radušos locekļu deformāciju (līdz 16—18 g. vecumam). Izņēmums ir bojājumi kaula augšanas zonu rajonā.

Sliktāk dzīst kauli, kuros radies dubults LŪZUMS, jo vidū esošo kaulu fragmentu asinsapgāde bieži vien ir traucēta. Sīkie kauli (pirkstu, pleznas u.c.), ribas parasti sadzīst 3—4 ned. laikā; garie kauli, gūžas kauli, skriemeļi var dzīt 3—5 mēn., reizēm vēl ilgāk. Lūzumam dzīstot, tā vietā rodas vārpstveidīgi uzbriedusi rēta — kaula rumbējums. Tas veidojas no kaulplēves un apkārtējiem mīkstajiem audiem. Shematiski kaula dzīšanu var iedalīt vairākās stadijās, kas nav norobežotas, bet pakāpeniski pāriet cita citā, tādējādi vienlaikus dažādās LŪZUMS vietās var atrast dažādām stadijām raksturīgas pazīmes.
Sākumā LŪZUMS vietā rodas asinsizplūdums; ja locekli laikus novieto miera stāvoklī, asiņošana ir mazāka; asins un limfas cirkulācija LŪZUMS vietā traucēta, un locekļa mīkstie audi pietūkst. Pēc dažām dienām no apkārtējiem veselajiem audiem veidojas jaunas saistaudu šūnas, kas pamazām aizpilda asinsizplūdumu starp kaula galiem ar smalkām saistaudu šķiedrām; asinsizplūdums lēni uzsūcas; visaktīvāk jauno saistaudu veidošanā piedalās kaulplēve, kas pati kļūst biezāka; lauztā kaula gali šajā laikā joprojām viegli kustināmi. Laikā starp 2. un 5. ned. saistaudi pārveidojas t.s. osteoīdā, kas veido mīkstu kaula pagaidu rētu.
Pakāpeniski kaula rumbējuma vietā izgulsnējas kalcija sāļi; rumbējumu var jau redzēt rentgenuzņēmumos; veidojas jauni kaulaudi. Pēc tam jaunie kaulaudi iegūst pareizu orientāciju, pielāgojoties slodzei; šis process turpinās ilgstoši, — ja LŪZUMS fragmenti stipri novirzīti, pat vairākus g. Ja kaula gali nav labi imobilizēti, saistaudu šķiedras kļūst resnākas, veidojas skrimšļaudi un dzīšanas process ieilgst. Ja kaula dzīšana kādā stadijā ir traucēta (piem., nav panākta LŪZUMS fragmentu fiksācija), kaula rēta var pārmainīties un radīt pseidoartrozi.

Pirmā palīdzība jāsniedz nelaimes gadījuma vietā. Jāpanāk LŪZUMS vietas imobilizācija ar šinām, dēļiem, skaliem, papi u.c. Lai LŪZUMS vieta būtu nekustīga, jāiešinē arī abas tuvākās locītavas virs un zem LŪZUMS. Ja tuvumā nav piemērota materiāla, cietušo roku var piesaitēt pie krūškurvja, kāju — pie veselās kājas. Ja LŪZUMS vaļējs, vispirms jāapkopj brūce — ādu ap brūci noziež ar joda tinktūru un uzliek aseptisku pārsēju; stipras asiņošanas gadījumā jāuzliek žņaugs.

Ārstēšana notiek tikai ārsta uzraudzībā. Lai kauls pareizi saaugtu, kaula gali pareizi un pietiekami ilgi jāfiksē, lauztais loceklis jāvingrina. Visos gadījumos gādā, lai saglabātos iepriekšējais locekļa garums un virziens. Dažiem kauliem tas nav tik svarīgi, piem., pleca un elkoņa locītavām ir liels kustību apjoms, kustībā iesaistās arī blakus esošās locītavas, kas palīdz noslēpt diezgan lielas augšdelma kaula deformācijas; rokai var nepamanīt pat 3—4 cm lielu saīsinājumu; augšdelma kaula ass izliekums kustības praktiski neierobežo, bet tāds pats izliekums apakšdelmā traucē plaukstas kustības. Izliekumi garajos kāju kaulos rada manāmu kosmētisku defektu, piem., O kājas; ja kauli saīsināti, slimnieks var sākt klibot. Pēdējos gados LŪZUMS ārstēšanā samērā plaši izmanto ķir. operāciju metodi.
Sastiprinot kaulus, lieto izturīgus materiālus ar lielu korozijnoturību (t.s. austenīttēraudu, kā arī kobalta, hroma un molibdēna sakausējumus, dažas titāna sakausējuma markas).

Operāciju rezultātā radušās papildu traumas nelabvēlīgo ietekmi kompensē iegūtais ciešais LŪZUMS fragmenta kontakts un stabilitāte. Operācijas bieži vien nepieciešamas, ja ir locītavu virsmu deformācijas. Ja kaula gali novirzīti (dislocēti), dažreiz, lai novietotu tos pareizā stāvoklī, jāizdara slēgta vai vaļēja (ķirurģiska) repozīcija vai locekļa ilgstoša stiepšana (eksfertsija). Kaula galus imobilizē, lietojot ģipša pārsēju (gandrīz 70% gadījumu), īpašas šinas, atsevišķos gadījumos — marles saišu pārsēju; lauztos kaulus izstiepjot (ekstensija); sastiprinot lauzto kaulu galus ar īpašām naglām, skrūvēm, stieplēm u.c.
Lai uzlabotos bojātā locekļa asinsapgāde, aktivētos vielmaiņas procesi kaulaudos, lauztais loceklis jāvingrina, taču nedrīkst pieļaut manāmas lauztā kaula fragmentu kustības. Vingrinājumus turpina arī tad, kad ārējā imobilizācija pārtraukta (↑ kontraktūra). Ja LŪZUMS dzīšana noris netraucēti, īpaši fizikāli, ķir., ķīm. vai biol. līdz. nav vajadzīgi.

Jāgādā, lai cilv. saņemtu pietiekami daudz kalcija sāļu; jāuzturas svaigā gaisā, saulē. Ja kaula dzīšanu kavē iekaisums, pārmērīgi liels asinsizplūdums, tromboflebīts u.tml. pārmaiņas, lieto fizioterapiju; ar labiem panākumiem to izmanto arī, lai pēc imobilizējošo pārsēju noņemšanas atjaunotu muskuļu un locītavu funkcijas.