hron., deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kam raksturīgas pārmaiņas locītavu virsmās.
Ja ARTROZE progresē, izveidojas deformējošā ARTROZE jeb osteoartroze.

Pēc, ARTROZE procesa lokalizācijas izšķir koksartrozi (gūžas locītavā). spondilartrozi (mugurkaula starpskriemeļu locītavās). gonartrozi (ceļa locītavā) u.tml.
Pēc ARTROZE radīto traucējumu rakstura izšķir dažādas deformējošās ARTROZE formas: kompensēto ARTROZE — ja pārmaiņas locītavu virsmās nerada jūtamus traucējumus (tās konstatējamas tikai apskatē vai rentgenoloģiski), subkompensēto ARTROZE — ja traucējumi rodas pēc lielākas piepūles, un dekompensēto ARTROZE — ja traucējumi jūtami jau pēc nelielas piepūles.

ARTROZE cēloņi ir dažādi nelabvēlīgi faktori, kas bojā locītavas skrimšļus, locītavas somiņu un traucē locītavas funkcijas. Bojāto audu vietā vēlāk izveidojas mazāk izturīgi audi, un pamazām mainās arī locītavas forma. Biežākie ARTROZE cēloņi ir piedzimti skeleta attīstības traucējumi (gūžas locītavas displāzija, greizā un plakanā pēda, apakšstilba kaulu izliekumi u.tml.), kuru dēļ atsevišķas locītavu virsmu vietas tiek noslogotas nevienmērīgi.

ARTROZE cēlonis var būt nepareizi kaulu lūzumu saaugumi, locītavu traumas, sīki bojājumi, kas bieži atkārtojas, pārslodze (smaga darba strādātājiem, sportistiem, akrobātiem), kā arī locītavu iekaisumi. ARTROZE izveidošanos veicina arī intoksikācija un bieža, ilgstoša locekļu atvēsināšana. Slimās locītavas skrimšļa kārta kļūst plānāka, zem tās esošā kaula locītavas virsmas malās veidojas izaugumi (osteofīti), — locītava, palielinot virsmu, it kā kompensē izturības samazināšanos.

Artrozei raksturīgi, ka no bojā gājušām skrimšļa šūnām atbrīvojas īpaši fermenti, kas savukārt turpina skrimšļa noārdīšanu. Deformējošās ARTROZE galv. simptoms ir sāpes, kas rodas, ja pēc ilgāka miera stāvokļa uzsāk kustības, bet vēlāk samazinās un pastiprinās atkal, ja fiz. piepūle ieilgst. Sāpes rodas, arī mainoties laika apstākļiem.
Kustību traucējumus dažkārt pamana vēlu, jo tos var kompensēt blakus esošās locītavas. Tos vairāk jūt tad, ja ierobežots loceklim visvairāk nepieciešamais kustību diapazons. Smagos gadījumos var veidoties locītavas fibrozā ankiloze.

Locekļu deformācija rodas tāpēc, ka kaula izaugumi skrimšļa pārklāja malās (osteofīti), kā arī locītavas somiņas sabiezējumi maina locītavas kontūras. Vietās, kur mīksto audu kārta nav liela, piem., roku pirkstiem, šī deformācija labāk redzama. Mainoties locītavu virsmai, mainās arī locekļu ass virziens, piem., ceļa locītavas ARTROZE dēļ var rasties kāju deformācijas (X vai O kājas).

Ārstēšana. Ja ARTROZE kompensēta, ar sistemātisku treniņu, uzmanīgi un pakāpeniski palielinot treniņa slodzi, jāmēģina uzlabot kustību aparāta kompensācijas spējas. Pārējos gadījumos ārstēšanas pamatprincips ir locītavu atslodze. Kāju locītavu ARTROZE gadījumā jāsamazina ķermeņa masa (ar diētu). Ja sāpes stipras, dažkārt jālieto palīgatbalsts — spieķi vai kruķi.
Dažreiz, lai samazinātos slodze kājām, jāmaina profesija. Bieži lieto siltuma procedūras, jo tās palielina asiņu pieplūdi, uzlabo vielmaiņu, veicina hron. iekaisuma perēkļu likvidāciju, mazina muskuļu saraušanos, kas parasti pievienojas visām sāpīgām ARTROZE, un līdz ar to palielina locītavas iespējamo kustību apjomu un mazina spiedienu uz tās virsmām. Mājas apstākļos sildīšanai var lietot parastu kvēlspuldzi, vēlams — ar reflektoru, ko novieto 20—30 cm attālumā no sāpīgās locītavas; silda 1—2 reizes dienā pa 10—20 min. Dažkārt lieto līdz 60° sasildīta ūdens kompreses; labi palīdz parafīna un karstu dūņu aplikācijas. Ja skartas vairākas locītavas, izmanto sērūdeņraža un radona peldes.
Ārstēšanā izmanto arī ultraskaņu, diadinamiskās strāvas, īsviļņu diatermiju un elektroforēzi; smagākos gadījumos apstaro ar rentgenstarojumu. Lai pastiprinātu asiņu pieplūdi, slimās locītavas apvidu var ierīvēt ar dažādām kairinošām vielām; izmanto arī bišu dzēlienus (apiterapiju). Iekšķīgi var lietot indometacīnu vai butadionu, kas neitralizē no skrimšļa šūnām izdalītos fermentus. Sākumstadijās, kamēr pārmaiņas kaulos nav pārāk lielas, bet ir gk. locītavas kapsulā, var izdarīt hidrokortizona u.c. medikamentu injekcijas locītavas apvidū vai pašā locītavā.
ARTROZE progresējot un kustību apjomam samazinoties, jācenšas panākt, lai loceklim saglabātos funkcionāli izdevīgākais stāvoklis. Lai novērstu sāpes, kas rodas, izdarot kustības, locekli dažreiz imobiližē. Smagākos gadījumos nepieciešama operācija (visbiežāk gūžas vai ceļa locītavas ARTROZE gadījumā).

Profilaksē svarīgi novērst traumatismu, arī sīkas un atkārtotas traumas, kā arī dažādas kaulu deformācijas, izvairīties no locītavu pārslodzes, ilgstošas atvēsināšanas. Vienlaikus locītavas jātrenē, jānorūdās, jāvairās no liekas ķermeņa masas pieauguma.