metode, ko lieto, lai panāktu kādas ķermeņa daļas nekustīgumu, miera stāvokli. IMOBILIZĀCIJA ir svarīgs, dažreiz pat galvenais ārstn. faktors. IMOBILIZĀCIJA mazina sāpes lūzuma vai iekaisuma vietā, samazina asinsizplūdumu. IMOBILIZĀCIJA var arī nodrošināt labāku asins un limfas cirkulāciju bojātajā loceklī. Traumu gadījumā IMOBILIZĀCIJA pasargā no sāpju izraisīta šoka, iekaisuma gadījumā kavē inf. izplatīšanos. IMOBILIZĀCIJA veicina audu dzīšanas, reģenerācijas procesus, pasargā lauztos kaulu galus no novirzes un ar to saistītiem iespējamiem asinsvadu, nervu u.c. audu bojājumiem. Izšķir īslaicīgu un ilgstošu jeb ārstn. IMOBILIZĀCIJA. īslaicīgā IMOBILIZĀCIJA nepieciešama slimnieka transportēšanai. Lieto īpaši izgatavotas šinas, kā arī pārsējus, bet, ja nepieciešams, šinēšanai var izmantot dažādus priekšmetus. IMOBILIZĀCIJA jābūt tādai, lai nekustīga būtu ne tikai bojātā vieta, bet arī vismaz 2 tuvākās locītavas (viena augšpus, otra lejpus bojājuma vietas). Dažreiz bojāto roku piesien pie krūtīm, izņēmuma gadījumā lauzto kāju piesien pie otras, veselās kājas. Lauztas ribas imobilizē izelpas fāzē, cieši nosienot krūškurvi. Ilgstošajai jeb ārstnieciskajai IMOBILIZĀCIJA lieto saišu pārsējus, ārstn. šinas, ģipša pārsējus, ortopēdiskos aparātus un tūtorus; izdara ekstensiju. Kaula lūzumu var imobilizēt, ķirurģiski fiksējot kaula galus ar stieņiem, plāksnītēm un skrūvēm, kā arī ar īpašiem aparātiem. Par visa ķermeņa IMOBILIZĀCIJA paņēmienu var uzskatīt gultas režīmu. Atkarībā no IMOBILIZĀCIJA veida tā var būt pilnīgāka vai nepilnīgāka, tās ilgums atkarīgs no patol. procesa. Dažreiz IMOBILIZĀCIJA var radīt locītavu stīvumu un pat nekustīgumu (ankilozi), tā var veicināt arī vēnu trombozes veidošanos. Vecākiem cilv. ilgstoša IMOBILIZĀCIJA nav vēlama, jo veicina muskuļu atrofiju, ko pēc tam grūti likvidēt.