gremošanas trakta maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu.

Lielākā daļa KUŅĢIS (apm. 5/6) atrodas vēdera dobuma augšdaļā, kreisajā pusē tūlīt zem diafragmas, un tikai neliela daļa (apm. 1/6) — pa labi no ķermeņa viduslīnijas. KUŅĢIS lielums stipri variē gan individuāli, gan atkarībā no KUŅĢIS pildījuma pakāpes. Izstiepta KUŅĢIS garums pieaugušam cilv. vidēji ir 20—25 cm, bet tilpums — apm. 3l (svārstības 1,5—4l). KUŅĢIS lielumu nosaka gk. uzņemamās barības, it sevišķi šķidruma daudzums vienā ēdienreizē. Cilvēkiem, kas ēd reti, bet daudz, KUŅĢIS tilpums ir lielāks nekā tiem, kas ēd bieži, bet mazās devās.

Kuņģim ir priekšējā un mugurējā virsma un 2 malas — loki: mazais (ieliektais) KUŅĢIS loks vērsts uz augšu pa labi, bet lielais (izliektais) — uz leju pa kreisi.
Kuņģim ir 4 daļas. Rajons pie barības vada ieejas ir ieejas (mutes) daļa, bet KUŅĢIS izejai pieguļošais rajons — vārtnieka daļa, kupolveidīgais KUŅĢIS rajons pa kreisi uz augšu no barības vada ieejas — KUŅĢIS dibens, bet visa pārējā KUŅĢIS daļa — KUŅĢIS ķermenis. KUŅĢIS mugurējā virsma saskaras ar aizkuņģa dziedzeri, liesu, šķērszarnu, kreiso nieri un kreiso virsnieri, bet priekšējā virsma — ar diafragmu, aknu kreiso daivu un vēdera dobuma priekšējo sienu. Iepretī KUŅĢIS virs diafragmas atrodas sirds. Pilns KUŅĢIS var traucēt tās darbību, ja cilv. ir guļu stāvoklī.
Viduslīnijā tūlīt zem krūšu kaula KUŅĢIS pieskaras vēdera dobuma priekšējai sienai. KUŅĢIS gļotādas iekaisums (gastrīts), KUŅĢIS Čūla u.c. KUŅĢIS slimības rada sāpes šajā apvidū. Normāli lielā KUŅĢIS loka zemākā vieta atrodas uz līnijas, kas savieno 10. ribu zemākos punktus. Uz vecumu, audu elastībai zūdot, KUŅĢIS noslīd. Arī jauniem cilv., kas strādā pārāk smagu fiz. darbu, KUŅĢIS var noslīdēt (lielā loka zemākā vieta noslīd zem nabas vai pat līdz mazajam iegurnim).

KUŅĢIS sienai ir 4 kārtas: gļotāda, zemgļotāda, muskuļkārta un serozais apvalks, ko veido vēderplēve. Muskuļkārtai ir 3 slāņi: ārējais gareniskais, vid. cirkulārais un iekšējais slīpais. Tiem vienlaikus saraujoties, rodas viļņveidīgas kontrakcijas, kas virzienā no ieejas uz izeju sajauc un pārvieto sagremojamo barību. Zemgļotāda — irdeno saistaudu slānis vaļīgi saista gļotādu ar muskuļkārtu, ļaujot gļotādas reljefam mainīties atkarībā no KUŅĢIS pildījuma un sienas sastiepuma pakāpes. KUŅĢIS gļotāda veido krokas, kas vairāk izteiktas gar mazo KUŅĢIS loku. KUŅĢIS krokojumu var labi redzēt rentgencaurskatē, ievadot KUŅĢIS kontrastvielu — bārija sulfātu. Pārmaiņas krokojuma reljefā liecina par dažādām gļotādas slimībām. Uz gļotādas virsmas nelielos padziļinājumos, t.s. KUŅĢIS bedrītēs, atveras KUŅĢIS dziedzeri, kas izstrādā kuņģa sulu; tā satur fermentus pepsīnu (šķeļ olbv.) un himozīnu (sarecina piena olbv. — kazeinogēnu).
KUŅĢIS dziedzeros rodas arī sālsskābe, kas nepieciešama pepsīna darbībai, un t.s. iekšējais antianēmiskais faktors, bez kura ar barību uzņemtais B12 vit. zarnās nevar uzsūkties. B12 vit. nepieciešams normālai sarkano kaula smadzeņu darbībai, jo pretējā gadījumā attīstās B12 vit. deficīta anēmija. KUŅĢIS sulā nav fermentu, kas šķeltu ogļhidrātus. Arī siekalās esošā ptialīna darbība KUŅĢIS drīz izbeidzas, jo to traucē KUŅĢIS skābā vide. KUŅĢIS gļotādas epitēlijs, kā arī dziedzeri izstrādā gļotas, kas klāj visu KUŅĢIS no iekšpuses, pasargājot to no pašsagremošanās.
Pārejā uz divpadsmitpirkstu zarnu KUŅĢIS gļotādai ir cirkulāra kroka. Muskulatūra tur veido cirkulāru slēdzējmuskuli, kas noslēdz KUŅĢIS izeju. Šim muskulim atslābstot, KUŅĢIS izeja atveras un KUŅĢIS saturs mazām porcijām ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā. KUŅĢIS izejas slēdzējmuskulis parasti neļauj zarnu saturam ienākt KUŅĢIS, bet, ja gremošanas trakta funkcijas traucētas, tas var notikt; par to liecina rūgtās, žulti saturošās atraugas vai vemšana.

Kuņģim piemīt arī zināma aizsargfunkcija. KUŅĢIS sula spēj iznīcināt ar uzturu iekļuvušos mikrobus. Ja KUŅĢIS nokļūst sliktas kvalitātes barība vai citas organismam kaitīgas vielas, KUŅĢIS izejas atvere neatveras, KUŅĢIS rodas antiperistaltika (muskulatūras kontrakcijas virzienā no izejas uz ieeju) un barība tiek atvemta. Kuņģī barība paliek vairākas stundas. Tikai ūdens un sārmaini šķidrumi no barības vada gar mazo KUŅĢIS loku var nokļūt tieši vārtniekā, nepaliekot KUŅĢIS ilgāku laiku un nesajaucoties ar tā saturu. Uz KUŅĢIS nonākušo barību iedarbojas fermenti, tā pārvēršas šķidrā putrveida maisījumā, kas tālāk tiek ievadīts divpadsmitpirkstu zarnā.