tievās zarnas iekaisums.

enterītS reti ir izolēta slimība, parasti iekaisums vienlaikus rodas tievajā un resnajā zarnā (enterokolīts) vai kuņģī un tievajā zarnā (gastroenterīts). ENTERĪTS var būt akūts un hronisks.
Akūta ENTERĪTS cēlonis var būt rupja, grūti sagremojama barība, bojāti uzturlīdzekļi, inf. slimības (piem., holera, gripa, plaušu karsonis), saindēšanās ar ķīm. vielām (sārmiem, skābēm, dzīvsudrabu, arsēnu, fosforu), palielināts jūtīgums pret kādu uzturlīdzekli (olām, zemenēm) vai ārstn. līdzekli (jodu, bromu), kuņģa, aizkuņģa dziedzera, aknu darbības traucējumi, cērmes, ķermeņa pārkāršana vai atdzišana, fiz. un garīga pārpūle.
Akūts ENTERĪTS parasti sākas ar nespēku, caureju vairākas reizes dienā, sāpēm nabas apvidū. Pirms šiem simptomiem var būt ēstgribas trūkums, slikta dūša, paaugstināta t, vēdera urkšķēšana. izkārnījumi ir zaļgani dzelteni, un to daudzums palielināts. Slimnieks ir bāls, tā mēle sausa, ar baltu aplikumu, vēders uzpūties. Smaga akūta ENTERĪTS gadījumā organisms caurejas un vemšanas dēļ zaudē daudz ūdens un rodas intoksikācija un krampji. Ja akūtu ENTERĪTS pareizi ārstē, tas pāriet dažu dienu vai nedēļu laikā. Iespējami sarežģījumi (hepatīts, nefrīts, cistīts) un akūta ENTERĪTS pāriešana hron. formā.

Hron. ENTERĪTS parasti rodas, ja nepareizi ārstē akūtu ENTERĪTS, kā arī tad, ja ir olbv. un vit. trūkums, minerālvielu maiņas traucējumi. Hroniska ENTERĪTS gadījumā slimniekam ir nelielas sāpes nabas apvidū, urkšķēšana vēderā, smaguma sajūta pēc ēšanas, slikta dūša, caureja drīz pēc ēšanas vai agri no rīta. Dažreiz caurejas nav, ir pastiprināta gāzu veidošanās, kā arī zarnu disbakterioze. Var būt reibonis un nespēks. Slimnieki parasti novājē, ir bāli, viegli uzbudināmi, tiem ir pamazinātas darbaspējas. uztura režīma neievērošana, pārkāršana vai atdzišana, inf. slimības, fiz. un garīga pārpūle var izraisīt hron. ENTERĪTS paasinājumus.
Ja laikus neuzsāk hron. ENTERĪTS ārstēšanu, sakarā ar dažādu vielu nepietiekamu uzsūkšanos tievajā zarnā rodas smagi vielmaiņas traucējumi, hipovitaminozes, tūska, kaulu trauslums, anēmija.

ārstē atkarībā no ENTERĪTS cēloņa. Akūta ENTERĪTS gadījumā pirmajās dienās nepieciešams gultas režīms. Slimniekam sākumā dod tikai stipru tēju un melnu kafiju, ar trešo dienu pamazām pārejot uz pilnvērtīgu uzturu.
Hron. ENTERĪTS gadījumā svarīgākais ir pareizs, pilnvērtīgs uzturs, kas satur pietiekami daudz nepieciešamo uzturvielu un vit. Ierobežojumi diētā pieļaujami tikai īsu laiku slimības paasinājuma gadījumā. olbv. jāuzņem fiziol. normas robežās (apm. 100 g) vai vairāk.
tauku daudzumu vēlams samazināt, jo daudzi dzīvn. tauki zarnās slikti uzsūcas un pastiprina to peristaltiku. Augu un piena tauki ierobežojami tikai ENTERĪTS paasinājuma laikā. ogļhidrātu daudzums samazināms, it sevišķi nevēlami tādi produkti, kas satur daudz šķiedrvielas. Ieteicamās attiecības: 140—150 g olbv., 110—120 g tauku, 250—300 g ogļhidrātu. olbv. nodrošināmas ar gaļu, zivīm, biezpienu, olām (omlete). ogļhidrātu daudzumu samazina, ierobežojot maizes (līdz 300 g), putraimu (līdz 50 g) un cukura patēriņu (līdz 30 g).
Lai organisms saņemtu pietiekami daudz kalcija, kas darbojas pret iekaisumu, jālieto rūgušpiens, kefīrs, siers, biezpiens, spināti, skābenes. Ierobežojams svaiga piena patēriņš, jo ENTERĪTS gadījumā piena cukurs zarnās bieži netiek sašķelts.
Ieteicami arī produkti, kas satur magniju un kāliju, — griķu putraimi, rieksti, dārzeņi. Vārāmā sāls patēriņš ierobežojams. Liela nozīme ENTERĪTS ārstēšanā ir vit. terapijai, jo ENTERĪTS vit. darbojas pret iekaisumu, B grupas vit. normalizē zarnu peristaltiku un sekrēciju, C vit. palielina organisma pretošanās spējas un uzlabo vielmaiņu. Sulfanilamīdi un antibiotikas jālieto pēc ārsta norādījumiem, lai nerastos disbakterioze.

profilakse. uzturam jābūt racionālam un pilnvērtīgam. Jāievēro noteiktas ēdienreizes. Nedrīkst lietot sliktas kvalitātes produktus. Rūpīgi jāmazgā rokas, augļi, dārzeņi. Nepieciešams pietiekami ilgs miegs un dozēta fiz. slodze. Svarīga norūdīšanās, ieteicama noberzēšanās ar mitru dvieli.