ir pilnvērtīgo olbv. avots cilv. uzturā, jo satur visas neaizstājamās aminoskābes.

Uzturvērtības ziņā ZIVIS neatpaliek no siltasiņu dzīvn. gaļas. ZIVIS ķīm. sastāvs ir ļoti dažāds; tas atkarīgs no sugas, barības resursiem ūdenstilpē, gadalaika. Olbv. daudzums dažādās ZIVIS svārstās no 15 līdz 22%. ZIVIS muskuļaudu olbv. gandrīz neatšķiras no siltasiņu dzīvn. muskuļaudu olbv. Dažas aminoskābes (lizīns, tirozīns, triptofāns) ZIVIS olbaltumvielas pat ir lielākā daudzumā. Tā kā ZIVIS satur daudz arginīna, histidīna, lizīna un triptofāna (aminoskābes, kas veicina augšanu), tās sevišķi ieteicamas bērniem. ZIVIS olbaltumvielas ir daudz metionīna, tāpēc ZIVIS pieskaita pie produktiem ar lipotropisku iedarbību. Piem., mencās, siļķēs u.c. ir vairāk metionīna nekā liellopa gaļā.
Zivīs ir maz saistaudu; tie sastāv gk. no kolagēna, kas pēc termiskās apstrādes pārvēršas glutīnā (ZIVIS želatīnā); ZIVIS gaļa kļūst irdena, viegli sakošļājama un sagremojama (tāpēc ieteicama ārstn. uzturā). Zivīs ir 0,3—14% un vairāk tauku. Tie ir bioloģiski vērtīgi, jo 80—92% no tiem satur nepiesātinātās taukskābes (arahidonskābi, linolskābi, linolēnskābi).
ZIVIS tauku (sevišķi no mencu, paltusu u.c. aknām iegūto tauku) biol. vērtību nosaka ZIVIS un D vit. daudzums. Daudz tauku ir zušos, nēģos, reņģēs, siļķēs, ZIVIS ikros (kaviārā). ZIVIS audos ir arī B grupas vit. (Bi, B2, PP). ZIVIS satur minerālvielas — kalciju, magniju, nātriju, kāliju, fosforu, dzelzi. Salīdzinājumā ar siltasiņu dzīvn. gaļu zivīs ir vairāk nātrija un kalcija, bet mazāk dzelzs, ZIVIS satur arī jodu (sevišķi jūras ZIVIS), varu, cinku, arsēnu, svinu, alvu u.c. mikroelementus (ZIVIS ķīm. sastāvu un enerģētisko vērtību f raksta uzturs 8. tabulā).

ZIVIS ekstraktvielas piešķir ZIVIS ēdieniem īpatnēju smaržu un garšu, rosina kuņģa sekrēciju un ēstgribu. ZIVIS dod mazāku sāta sajūtu nekā gaļa, jo organismā tiek ātrāk sagremotas (tajās daudz ūdens, tām maigi audi). ZIVIS cilv. organismā asimilējas tikpat labi kā gaļa — 95—97% . Uzturā izmanto svaigas (dzīvas, nedzīvas, saldētas) vai konservētas (sālītas, kūpinātas, kaltētas) zivis.

ZIVIS ātri bojājas. To muskuļaudi nav sterili, un tajos drīz vien savairojas pūšanas mikroorganismi. ZIVIS jāuzglabā neilgi, pazeminātā t°. Nepareizi uzglabātas ZIVIS var izraisīt saindēšanos. Uzturā nedrīkst lietot bojātas un slimas ZIVIS. Bojātām ZIVIS acis ir nespodras, iekritušas, žaunas bālas vai netīri pelēkas, ar nepatīkamu smaku. Anālās atveres malas uzpūstas, netīri sarkanas, asakas, sevišķi vēdera daļā, atdalās no mīkstuma.

Slimām dzīvām ZIVIS ir sīki, balti raibumi, uz vēdera un sāniem — sarkani plankumi. ZIVIS var būt dažādu slimību (difilobotriozes, erizipeloīda, uztura toksikoinfekciju) cēlonis. Lai nenotiktu inficēšanās, svaigas ZIVIS jāvāra vai jācep vismaz 15 min., nedrīkst garšot jēlu ZIVIS un ikrus.