dažādu vielu uzsūkšanās limfā un asinīs no orgānu dobumiem (kuņģa; zarnām, žultspūšļa u.c.) vai ķermeņa virsmas. Tā var notikt, vielām pārvietojoties gan pa starpšūnu telpu (intercelulāri), gan arī caur robežslāņa (epitēlija) šūnām (transcelulāri). RESORBCIJA pamatā parasti ir dažādi fizikāli procesi: filtrācija un osmoze — sakarā ar hidrostatisko un osmotisko spiedienu starpību abpus robežslāņa, difūzija — ja vielu koncentrācija šķidrumos ir dažāda. Nereti tomēr RESORBCIJA procesos aktīvi piedalās pašas šūnas un tie noris, patērējot vielmaiņā atbrīvojušos enerģiju.
Vislielākā nozīme ir barības vielu, ūdens un minerālvielu RESORBCIJA caur gremošanas trakta gļotādu. No mutes dobuma, barības vada un kuņģa var uzsūkties spirti, taukos šķīstošas vielas, daudzas indes. Barības vielu — ogļhidrātu, olbv. un tauku RESORBCIJA parasti notiek transcelulāri gk. cauri tievās zarnas gļotādai.
Lielmolekulāru vielu RESORBCIJA nav iespējama, tāpēc barības vielas gremošanas sulu ietekmē vispirms tiek sašķeltas (↑ gremošana) vienkāršākos savienojumos, kas spēj iziet cauri epitēlijšūnām. Ogļhidrāti uzsūcas monosaharīdu veidā, olbv. — aminoskābju, tauki — taukskābju un glicerīna veidā; iespējama arī sīku tauku pilienu RESORBCIJA. Resnajā zarnā notiek ūdens un minerālvielu RESORBCIJA. Gremošanas trakta gļotādas reljefs ir ļoti sarežģīts: ar neapbruņotu aci saskatāmo krokojumu papildina sīkas bārkstiņas un virspusējo šūnu citoplazmas izaugumi — mikrobārkstiņas. Līdz ar to gļotādai ir ļoti liels resorbējošās virsmas laukums.
Bez tam RESORBCIJA intensitāti ietekmē arī visas gļotādas un atsevišķu bārkstiņu ritmiskas kustības. Zarnu šūnu RESORBCIJA norises regulē veģetatīvā nervu sistēma un iekšējās sekrēcijas dziedzeri (gk. hipofīze un virsnieru garozas šūnas). Gļotādas šūnu morfoloģiski un funkcionāli bojājumi (intoksikācija, iekaisums, atrofija) var būt par cēloni dažādiem RESORBCIJA traucējumiem.