akūta, sevišķi bīstama zarnu inf. slimība. HOLERA pazīstama sen; tā periodiski izplatās, aptverot daudzas valstis un izraisot lielu mirstību. No 1816. g. līdz 1925. g. ir bijušas 6 HOLERA pandēmijas, kas aptvērušas Āziju, Eiropu, Āfriku, atsevišķas no tām arī Ameriku un Austrāliju. Kopš 1961. g. ir sākusies 7. HOLERA pandēmija, kas sakarā ar cilv. migrāciju un īso ceļā pavadīto laiku izplatās aizvien jaunos pasaules rajonos. HOLERA ierosina mikroorganisms holeras vibrions (Vibrio cholerae), kas labvēlīgos apstākļos augsnē, ūdeni un pārtikas produktos vai uz to virsmas var saglabāt dzīvotspēju 1—2 mēn. Zemā t (piem., ledū) tas var saglabāties ilgstoši. HOLERA vibrionu iznīcina vārīšana, saules stari, dezinficējoši līdz.; sevišķi ātri tas iet bojā skābā vidē. Saslimšanu, kas vērojama kopš 1961. g., ierosina gk. holeras vibriona biol. tips Eltoras vibrions (tā ierosinātu saslimšanu pirmo reizi reģistrēja Eltoras karantīnas nometnē Sinaja pussalā Ēģiptē 1906. g.), kas no t.s. klasiskā HOLERA vibriona atšķiras ar mazāku patogenitāti, bet lielāku izturību ārējā vidē. Inf. avots ir slims cilv. vai vibrionu nēsātājs (pārslimojušie var kādu laiku vēl izdalīt HOLERA vibrionu ārējā vidē vai ari kļūt par ilgstošiem nēsātājiem). Ieros. izdalās no cilv. organisma ar izkārnījumiem, vēmekļiem. Inficēšanās notiek, ieros-am nokļūstot gremošanas traktā ar inficētu ūdeni un pārtikas produktiem. Pārtikas produktus inficē gk. cilv. ar netīrām rokām, kā arī mušas. Visbiežāk ar HOLERA saslimst vasarā, bet var saslimt arī jebkurā citā gadalaikā. Iekļūstot tievās zarnas sārmainajā vidē, HOLERA ieros. vairojas un izdala toksiskas vielas, kuras izraisa pārmaiņas zarnās un organisma intoksikāciju. Sakarā ar biežu caureju cilv. zaudē daudz šķidruma — rodas organisma dehidratācija (atūdeņošanās), kas rada smagus asinsrites un vielmaiņas traucējumus. Inkubācijas periods ilgst 1—5 dienas. Slimība sākas ar caureju, kas pakāpeniski kļūst biežāka, izkārnījumu daudzums palielinās. Ļoti drīz izkārnījumi zaudē parasto izskatu, tie kļūst līdzīgi rīsu novārījumam. Rodas nespēks. Vēlāk pievienojas vemšana. Smagos gadījumos ķermeņa t° krītas, sākas krampji, apziņas traucējumi. Ļoti raksturīgs ir HOLERA slimnieka izskats: sejas panti asi, acis iekritušas, balss neskanīga; āda zilgana, stipri krokaina. Ja slimniekam tiek laikus sniegta med. palīdzība, tas izveseļojas 5—20 dienās. HOLERA klīn. aina ir ļoti daudzveidīga: no ļoti vieglas slimības formas (1— 2 reizes caureja, neliels nespēks) līdz ļoti smagai zibenīgai formai, kad slimnieks iet bojā pirmajās slimības stundās. Ārstē obligāti slimnīcā. Lai atjaunotos ūdens un minerālvielu maiņas līdzsvars, slimniekam lielā daudzumā ievada sāļu šķīdumus. Lieto arī antibiotikas, sirds līdzekļus. Ļoti svarīga nozīme ir pareizai slimnieka kopšanai. Profilakse. Viens no svarīgākajiem pasākumiem ir robežu san. aizsardzība, slimnieku savlaicīga atklāšana un izolēšana; cilv., kas bijuši saskarē ar slimnieku, tiek pakļauti observācijai. Epidēmijas perēklī izdara rūpīgu dezinfekciju. Ja pastāv HOLERA izplatīšanās draudi, iedzīvotājus vakcinē. Liela nozīme ir pārtikas uzņēmumu un ūdensapgādes san. kontrolei. Jāievēro personiskā higiēna. Uzturā nedrīkst lietot nevārītu ūdeni un pienu; augļi un dārzeņi jāmazgā tekošā ūdenī (to var mazliet paskābināt, piem., ar etiķi).