aptumšota apziņa — patol. stāvoklis, kurā reālās pasaules atspoguļojums iegūst izkropļotu raksturu. APZIŅAS TRAUCĒJUMI raksturīgas vairākas kopīgas pazīmes: 1) atrautība no ārpasaules (samazinās apkārtējās pasaules ietekme uz slimnieku, saslimušais arvien vairāk noslēdzas sevī, turklāt iekšējā pasaule var būt gan bagāta ar patoloģiskiem fantāzijas radītiem tēliem, gan arī tukša, bez psihopatoloģiskiem pārdzīvojumiem; ārējās pasaules atspoguļojums kļūst blāvs, fragmentārs, izkropļots); 2) dezorientācija (sākumā laikā, telpā, tad savā personā; apjukums, depersonalizacija); 3) domāšana kļūst saraustīta, zūd spēja aptvert situāciju kopumā, spriedumi kļūst nepamatoti, pavirši, runa nesakarīga; 4) atmiņas par aptumšotās apziņas periodu fragmentāras vai to nemaz nav (pēc aptumšotās apziņas stāvokļa izbeigšanās saslimušais~ šo periodu vai nu pilnīgi neatceras, vai atceras tikai daļēji), APZIŅAS TRAUCĒJUMI var būt dažāda ilguma un dziļuma. Tie rodas sakarā ar epilepsijas lēkmēm, smadzeņu traumām, audzējiem, smagiem psih. pārdzīvojumiem u.c. patol. stāvokļiem. Izšķir vairākus aptumšotas apziņas sindromus: koma (bezsamaņa) — dziļākais aptumšotas apziņas stāvoklis, apdullums, delīrijs, amence, apziņas krēsla, oneiroīds. Apdullums — aptumšotas apziņas stāvoklis, kam raksturīga stipri pavājināta ierosināmība. Kairinājumi, kas veselam cilv. izraisa atbildes reakciju, apdulluma laikā nav pietiekami spēcīgi, un atbildes reakcija nerodas. Lai saslimušais reaģētu, nepieciešama, piem., spilgtāka gaisma nekā parasti, slimniekam jāpieskaras, viņš jāsapurina. Atbildes iegūstamas tikai uz vienkāršiem, īsiem, elementāri formulētiem jautājumiem. Murgu un halucināciju nav. Apdullums rodas pēc epilepsijas lēkmēm, traumām, intoksikācijām. Tas var pāriet komā. Delīrijs — akūts aptumšotas apziņas stāvoklis, kam raksturīgas spilgtas ilūzijas un redzes halucinācijas, murgi (vajāšanas u.c.), dezorientācija laikā un telpā. Delīrijs rodas sakarā ar intoksikāciju — alkoholismu, inf. slimībām (^alkohola psihozes; injekcijas psihozes/ intoksikācijas psihozes). pēc galvas smadzeņu traumām, insulta, kā arī aterosklerozes un hipertoniskās slimības gadījumā. Tas parasti sākas vakara krēslā un pastiprinās naktī. Sākumā saslimušais apzinās savu stāvokli, bet vēlāk slimības apziņa zūd un visus psihopatoloģiskos pārdzīvojumus viņš uztver kā realitāti. Garastāvoklis atbilst redzētā saturam. Saslimušais ir aktīvs, uzbudināts, satraukts un rīkojas atbilstoši redzes maldiem (aizstāvas, cīnās pret šķietamiem uzbrucējiem, pat gatavs izdarīt pašnāvību). Delīrija intensitāte ir mainīga, raksturīga īslaicīga, epizodiska apziņas noskaidrošanās. Delīrijs var turpināties vairākas dienas vai pat nedēļas. Pirms izbeigšanās tas mitējas dienā, bet naktī var atjaunoties. Slimībai progresējot, rodas dziļākas delīrija stadijas: profesionālais delīrijs (halucināciju tematika saistīta ar slimnieka profesiju), murminošais delīrijs (slimnieks nemierīgs, runa neskaidra, aprobežojas ar klusu, nesakarīgu murmināšanu). Smagu delīriju slimnieks neatceras, bet vieglākos gadījumos par patol. pārdzīvojumiem var fragmentāri vai arī pat sīki pastāstīt. Amence — aptumšotas apziņas stāvoklis, kam raksturīgs apjukums un nesakarīga domāšana. Slimnieks ir bezpalīdzīgs, skatiens klīstošs, apkārtējie notikumi nesaista uzmanību, runa nesakarīga, vārdus izrunā vienmuļi, bez izteiksmes. Nakti amence var pāriet delīrijā. Rodas sakarā ar smagām organiskām CNS slimībām, intoksikāciju, sepsi. Apziņas krēsla — akūts aptumšotas apziņas stāvoklis, ilgst no dažām min. līdz 1—2 st. Sākas un beidzas pēkšņi, visbiežāk ar dziļu miegu. Apziņas krēslas stāvoklī slimniekam pilnīgi zūd kontakts ar ārpasauli, un nekāda ārējā iedarbība šo stāvokli nevar pārtraukt. Tajā pašā laikā saslimušais spēj pareizi veikt automatizētas darbības, kustēties, pārvietoties. Slimnieks pārdzīvo murgus un halucinācijas, reizē ir arī sasprindzinājums, nemiers, trauksme, niknums (afekta stāvoklis). Slimnieka rīcība var kļūt sabiedriski bīstama. Pēc apziņas krēslas izbeigšanās slimnieks neko no pārdzīvotā neatceras. īpašs apziņas krēslas veids ir ambulatoriskais automātisms — stāvoklis bez murgiem, halucinācijām un sasprindzinājuma. Slimnieks staigā, neapzinādamies, kur viņš grib nokļūt. Cita ambulatoriskā automātisma gadījumā saslimušais pēkšņi sāk skriet. Apziņas krēslas paveidi ir somnambulisms (mēnessērdzība) un transs. Krēslas stāvoklis visbiežāk sastopams epilepsijas slimniekiem, kā arī organisku CNS slimību un histērijas gadījumā. Oneiroīds — sapņiem līdzīgs stāvoklis; slimnieka apziņā rodas bijušu un nebijušu notikumu fantastiskas kombinācijas. Atšķirībā no delīrija saslimušais pārdzīvo nevis redzes halucināciju uzplūdus, bet gan spilgtus un tēlainus fantastiska satura murgus. Sākumā slimnieks atšķir fantāziju no realitātes, bet murgu uzplūdu kulminācijā fantāzijas tēli kļūst it kā redzami (vizualizējas) un slimnieks pilnīgi nonāk to varā (pārdzīvojumu saturs bieži ir lidojums kosmosā, notikumi, kas saistīti ar citām planētām, citu gadsimtu situācijām u.tml.). Oneiroīds parasti ir saistīts ar katatoniju (slimnieks ir mazkustīgs, klusē). Pēc patol. stāvokļa izbeigšanās atmiņas par pārdzīvoto daļēji saglabājas. Oneiroīds rodas sakarā ar šizofrēniju, akūtiem psihotraumējošiem pārdzīvojumiem, infekciju, intoksikāciju, epilepsiju. Ārstē atkarībā no pamatslimības. Nepieciešama tūlītēja palīdzība; slimnieks nekavējoties jāievieto slimnīcā.