filozofiska, socioloģiska un psihol. kategorija; augsti organizētas matērijas — cilvēka smadzeņu spēja ar tajās kodēto hierarhisko informācijas sistēmu palīdzību psih. darbībā atspoguļot ārpasauli un pašam sevi, nošķirot savu «es» no ārējās vides un mērķtiecīgi iedarbojoties uz šo vidi un sevi. APZIŅA kā psih. darbības augstākā forma neaprobežojas ar domāšanu, jo ietver ne vien īstenības izziņu, zināšanas par pasauli un sevi, bet arī aktīvu attieksmi pret izzinātajām lietām un parādībām, ieinteresētību un šo lietu un parādību vērtējumu. Tāpēc būtiska APZIŅA izpausme ir pašapziņa, kas katram cilv. ir citāda atkarībā no dzīves pieredzes, šķiriskās piederības, profesijas u.tml. APZIŅA fiziol. pamats ir augstākā nervu darbība, kas nodrošina sab. pieredzes uzkrāšanu, reproducēšanu un apkopošanu galvas smadzenēs. APZIŅA saistīta ar daudzu smadzeņu neirālo struktūru spēcīgu vienlaicīgu aktivēšanos un apvienošanos savstarpēji pakārtotās funkcionālās sistēmās, kas veido darbības mērķu, rīcības programmu un gaidāmo rezultātu neirālos modeļus, nodrošinot augstāko psih. funkciju nepārtrauktu paškontroli un pašregulāciju (domāšana). Paredzot domās notikumu un rīcības varbūtējās sekas un pastāvīgi salīdzinot domās veidotos rīcības modeļus ar tās faktiskajiem rezultātiem, cilv. var nepārtraukti koriģēt un precizēt savas darbības mērķus un rīcības programmu atbilstoši reālajai situācijai un iespējām, Psih. saslimšanas gadījumā spēja prognozēt notikumus un koriģēt rīcību mazinās vai zūd (apziņas traucējumi).