sistemātiski veicamu pasākumu komplekss, kas sekmē ārstēšanos, radot slimniekam labvēlīgus apstākļus un labu garastāvokli. SLIMNIEKA KOPŠANA ir viena no galvenajām ārstēšanas sastāvdaļām. Svarīgi ir zināt SLIMNIEKA KOPŠANA paņēmienus mājas apstākļos, lai arī mājās slimniekam varētu nodrošināt tādu pašu kopšanu kā slimnīcā. SLIMNIEKA KOPŠANA aptver hig. apstākļu radīšanu slimniekam; pareiza režīma un uztura nodrošināšanu; pareizu ārsta norādījumu izpildīšanu; dažādu ārstn. pasākumu veikšanu, kas palīdz saglabāt un atjaunot slimnieka spēkus; novājinātā organisma pasargāšanu no iespējamiem sarežģījumiem; iejūtīgu un rūpīgu attieksmi pret slimnieku. SLIMNIEKA KOPŠANA pamatnoteikums ir tīrības ievērošana. Telpas jāuzkopj ar mitru drānu, lai nesaceltu putekļus; logi jānotīra, lai telpā iekļūtu pēc iespējas vairāk saules gaismas. Slimnieks jānovieto istabas gaišākajā vietā tā, lai gaisma (dabiskā vai mākslīgā) nekristu viņam acīs. Nepieciešams, lai telpā vienmēr būtu svaigs gaiss. Telpa jāvēdina vairākas reizes dienā. Ziemā, vēdinot slimnieka telpas, slimnieks silti jāsasedz — sega jāuzvelk līdz zodam, bet galva jāapklāj ar dvieli vai lakatu; dažreiz var vēdināt blakustelpu. Svaigs gaiss, kaut arī vēss, nekad nekaitēs. Gaisa t telpā, kur atrodas slimnieks, jābūt apm. 18— 20°. Slimnieka rīcībā jābūt atsevišķiem 2 dvieļiem, 2 krūzītēm (viena dzeršanai, otra — mutes skalošanai un zobu tīrīšanai). Pārējie slimnieka priekšmeti — naktspods, padube, urīna trauks, spļaujam trauks — rūpīgi jāmazgā, jādezinficē ar 2% lizola vai 3—5% karbolskābes šķīdumu vismaz reizi dienā; tos tur nosegtus. Jāiznīcina mušas, jo tās pārnēsā inf. ierosus. Katrs slimnieks ar paaugstinātu t līdz diagnozes noteikšanai pēc iespējas jānošķir no veselajiem, vai nu ievietojot viņu atsevišķā istabā, vai arī norobežojot telpas daļu ar palagiem. Slimnieka gultas drēbēm jābūt tīrām, tās jāmaina reizi 4—6 dienās. Smagi slimam un vārgam slimniekam virs palaga šķērsām zem gurniem paklāj vaskadrānu un virs tās puspaladziņu, kas dažreiz jāmaina vairākas reizes dienā. Gultas veļu var apmainīt šādi: netīro palagu saritina no malas vai gultas gala un tādā pašā veidā atritina tīro palagu; slimnieku pagriež uz vienu vai uz otru pusi vai paceļ. Ja slimnieks stipri svīst, vairākas reizes diennaktī jāapmaina §£j krekls, noslaukot ķermeni ar sausu dvieli. Tīro kreklu pirms uzvilkšanas ieteicams sasildīt. Smagi slimiem un vārgiem slimniekiem kreklu novelkot, to vispirms pavelk uz augšu un pārvelk pār galvu, pēc tam atbrīvo rokas; uzvilkšanu izdara pretējā kārtībā; labāk lietot kreklus, kas aiztaisāmi mugurpusē. Ja slima roka vai kāja, vispirms no apģērba atbrīvo veselo locekli, pēc tam slimo. Nespēcīgiem un paralizētiem slimniekiem, ja tie guļ vienā stāvoklī, drīz rodas izgulējumi, sevišķi, ja notiek no cilv. gribas neatkarīga urīna un izkārnījumu izdalīšanās. Lai izsargātos no izgulējumiem, matracim jābūt gludam, palags nedrīkst būt sakrokots un piebārstīts ar drupačām. Slimnieka ādai jābūt sausai un tīrai. Ļoti svarīgi mainīt slimnieka stāvokli, pagriežot viņu no muguras uz vieniem vai otriem sāniem. Ja slimnieks guļ uz muguras, zem krustiem novieto gumijas riņķi. Slimnieks jāmazgā ne retāk kā reizi nedēļā (ja ārsts nav speciāli aizliedzis). Telpā, kur sagatavo vannu, t° jābūt apm. 22°, ūdens t jābūt apm. 37°. Vispirms vannā ielej aukstu, tad karstu ūdeni, lai telpā nerastos tvaiki, kas apgrūtina elpošanu. Smagi slimiem un vārgiem slimniekiem no rīta un vakarā noberzē muguru, paduses, krūtis, kaklu, cirkšņus ar dvieli, kas saslapināts odekolonā vai degvīna un etiķa maisījumā. Izsutuma vietas iepūderē ar talku. Vārgu slimnieku, kam atļauts staigāt, nomazgā siltā telpā, apsēdinot uz krēsla vai sola. Roku un kāju nagi īsi jāapgriež. Rokas jāmazgā ar ziepēm pirms katras ēdienreizes, kā arī pēc nejaušas notraipīšanās ar atdalījumiem; kājas jāmazgā katru dienu. Mati jāmazgā reizi nedēļā. Ja tas nav iespējams, jāizsukā ar suku, kurai uzkārsta spirtā vai odekolonā samērcēta vate. Mati jāsukā katru dienu, gari mati jāsapin bizē; ja tie slimnieku traucē, tos labāk nogriezt. Rūpīgi jākopj arī mutes dobums. Ik dienas jātīra zobi un jāskalo mute. Ja slimnieks pats nevar rūpēties par mutes tīrību, uz kociņa vai karotītes kāta uztin vati, kas samitrināta 2% dzeramās sodas šķīdumā (tējk. uz pusglāzi ūdens). un iztīra zobus, notīra smaganas, vaigu iekšpusi un mēli. Ja mutes dobumā ir čūlas, pēc ārsta norādījuma tās ieziež ar ziedi vai šķīdumu. Sistemātiski jātīra zobu protēzes. Ja guļošam slimniekam ir vemšana, nekavējoties jāpagriež slimnieka galva uz sāniem, pieliekot pie vaiga bļodiņu; pēc tam seju nomazgā un dod izskalot muti ar siltu ūdeni. Tīrība jāievēro arī personām, kas kopj slimnieku. Ieteicams iegādāties virsvalku no viegli mazgājamā materiāla, apsiet matus. Nagi jāapgriež īsi, rokas jāmazgā ar ziepēm pirms un pēc slimnieka kopšanas un ēdināšanas. Slimnieka telpās nedrīkst lietot ielas apavus. Kopjot inf. slimnieku, jācenšas novērst inf. tālāku izplatīšanos — priekšmeti, kas bijuši saskarē ar slimnieku, jādezinficē; bieži jāmazgā rokas dezinficējošā šķīdumā (pēc ārsta norādījuma) un karstā ūdenī ar ziepēm; mutei un degunam priekšā jāaizsien marles maska; jāvalkā galvassega un cieši aizpogāts virsvalks. Jārūpējas par ārsta norādītā režīma ievērošanu. Ja ir stingrs gultas režīms, slimnieks nedrīkst gultu atstāt; elpas trūkuma gadījumā paliek speciālu pagalvi vai spilvenus, lai slimnieks būtu pussēdus. Vēlāk, ja ārsts atļauj, slimnieks drīkst aiziet uz tualeti, pusdienas ēst pie galda, pasēdēt atpūtas krēslā. Stingrā mājas režīmā slimnieks var brīvi ievērot ierasto dienas režīmu, neatstājot telpas. Jānodrošina slimniekam arī maksimāls miers tas jāizsargā no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, pēc iespējas jānovirza domas no slimības, jānovērš trokšņi, nogurdinoši apmeklējumi. Slimnieku pozitīvi ietekmē pacietība un laipnība, kas nomierina un iedveš cerību uz izveseļošanos. Liela nozīme ir labam un mierīgam miegam, jo bezmiegs novājina organismu. Jāievēro pareiza slimnieka ēdināšana. Kopējam jāraugās, lai slimnieks saņemtu uzturu, kas sagatavots pēc ārsta norādījuma (↑ ārstnieciskais uzturs). Jāēd noteiktā laikā 4—5 reizes dienā. Svarīgi ēšanas laikā radīt mājīgus, ēstgribu rosinošus apstākļus. Ja slimniekam atļauts staigāt, uzklāj galdu. Smagi slimi un vārgi slimnieki ir jāēdina. Šajā nolūkā uzklāj salveti uz krūtīm pie zoda un baro ar karotīti vai no nelielas kanniņas. Jākontrolē uzņemtā šķidruma daudzums; ja ārsts to neierobežo, slimniekam dod dzert tik, cik gribas. Ja šķidrums jāierobežo, atļauto daudzumu sadala nelielās porcijās visai dienai. Ja tomēr slāpes ir lielas, tad saslapina lūpas vai ļauj tikai izskalot muti. Ja slimniekam ir augsta t° vai tas stipri svīst, ieteicams dot dzert dažādas svaigas sulas bez cukura (nav ieteicamas konservētas sulas, jo tās satur cukuru un var izraisīt meteorismu). nesaldinātas tējas, piem., kumelīšu, ķimeņu, liepziedu tēju; saldināšanai var izmantot glikozi. Ķermeņa temperatūras mērīšanai lieto med. termometru. Bez izņēmuma visiem slimniekiem t jāmērī rītā pēc uzmošanās un vakarā pīkst. 17—19, dažreiz jāmērī pēc katrām 3 st. Mājas apstākļos t mērī padusē. Pirms mērīšanas paduse jāizslauka, termometrs jānokrata. Mērī 10 min. Temperatūru pierakstot, jāatzīmē diena, mēn. un mērīšanas stunda. Medikamenti jālieto tikai pēc ārsta norādījuma un noteiktā laikā. Stipri iedarbīgas zāles nedrīkst atstāt slimnieka gultas tuvumā. Nekādā ziņā nedrīkst glabāt zāles bez nosaukuma, tāpēc receptei jābūt piestiprinātai pie zāļu kārbiņas, pudelītes vai iesaiņojuma. Svarīgi pasargāt zāles no bojāšanās. Novārījumi un uzlējumi, kā arī visas mikstūras jāuzglabā vēsā vietā. Tinktūras un ekstrakti cieši jānoslēdz, jo tie izgaro un kļūst koncentrētāki. Pulveri un tabletes jātur sausā vietā, lai tie nebojātos. Visas zāles jāglabā tā, lai netiktu klāt bērni. Zāles degunā ievada ar pipeti vai tējkaroti, — atliecot galvu atpakaļ un ļaujot šķidrumam ietecēt degunā līdz rīklei. Pilinot ausī, slimnieku nogulda uz veselās auss, ar kreiso roku tam atvelk slimo ausi uz augšu un atpakaļ un ar labo roku iepilina zāles; pēc tam ausī ieliek vati, zāļu pudelīti pirms pilināšanas ieliek siltā ūdenī, jo pilieniem jābūt siltiem. Ja pilina acīs, slimniekam atliec galvu vai viņu nogulda uz muguras, tad atvelk apakšējo plakstiņu un vidū iepilina 1—2 pil. Ievadot svecītes, slimnieku nogulda uz sāniem (kājas pievilktas klāt); ar kreiso roku atpleš tūpļa zarnas atveri un ar labo roku, kam uzvilkts gumijas cimds, ievada svecīti, kurai noņemts papīrs, tūplī ar smailo galu pa priekšu. Kopjot slimnieku, jāprot novērot, novērtēt tā stāvokli. Skatīties, vai neparādās izsitumi uz ādas; raksturot elpošanu; novērtēt klepus biežumu un raksturu, krēpu izskatu, pēc ārsta norādījuma krēpas savākt speciālā trauciņā ar ciešu noslēdzamu vāku; ievērot vēmekļu, izkārnījumu un urīna daudzumu un īpašības. Par visām pārmaiņām slimnieka stāvoklī ziņot ārstam. Precīzi ievērojot ārsta norādījumus un rūpīgi kopjot slimnieku, iespējams tam palīdzēt pārvarēt slimību un atgūt spēkus.