ir viens no galv. faktoriem, kas nosaka, cik pareiza būs bērna fiz. un daļēji arī garīgā attīstība.

Prasība pēc uztura, rēķinot uz kg masas, zīdainim ir daudz lielāka nekā pieaugušajam. Barības uzsūkšanu un pārstrādi zīdainim atvieglo garāks gremošanas trakts attiecībā pret ķermeņa kopējo masu, liels asinsvadu un limfvadu daudzums zarnu sienā, labi attīstīts bārkstiņu aparāts tievajā zarnā, ļoti intensīva vielmaiņa organisma šūnās.

Grūtības rodas tāpēc, ka gremošanas trakts zīdainim funkcionāli nav gluži nobriedis:
1) gremošanas dziedzeri izstrādā mazāk fermentu;
2) fermentiem ir mazāka aktivitāte;
3) dažādu traucējumu gadījumā (slimība, neatbilstošs uzturs, pārbarošana utt.) šo dziedzeru darbība ātrāk izbeidzas.

Piedzimstot bērna gremošanas trakts funkcionāli sagatavots dabiskā uztura — mātes piena pārstrādei. Tikai ļoti pakāpeniski zīdaiņa gremošanas trakts piemērojas dažādas barības sagremošanai.

Ēdināšanu pirmajos 4—5 mēn. tikai ar mātes pienu vai citas sievietes pienu sauc par dabisko ēdināšanu. Mātes piens pirmajos 4—5 mēn., ja piena produkcija ir pietiekama, pilnīgi nodrošina bērna organismam nepieciešamās uzturvielas (olbv., taukus, ogļhidrātus).
Bez tam mātes piens satur dažus fermentus (katalāzi, lipāzi, amilāzi), kas sāk šķelt barību jau zīdaiņa kuņģī, antivielas pret vairākām inf. slimībām, hormonus, kas veicina labāku augšanu, daudz vit., sevišķi C un B grupas vit., kā arī minerālvielas, sevišķi kalcija un fosfora sāļus vēlamās attiecībās. Mātes pienu bērns zīžot saņem sterilu un siltu. Dabiski ēdināts zīdainis labāk attīstās, mazāk slimo.

Pirmajos mēn. vienīgais papildinājums, kas nepieciešams mātes pienam, parasti ir D, reizēm C, kā arī B grupas vit. Šie vit. dodami papildus, bet tikai pēc ārsta norādījumiem.
Trūkstošos vit. piegādā, no 1 mēn. vecuma dodot zīdainim dabiskās sulas. Lieliem, ātri augošiem zīdaiņiem, kā arī vārgiem bērniem, kuri slikti pieņemas svarā, reizēm trūkst arī olbv., tāpēc tiem līdzās mātes pienam dod īpaši sagatavotu biezpienu (parasti no zīdaiņiem paredzētā kefīra).

Kaut gan mātes piens ir zīdaiņa perioda fiziol. uzturs, ar dabiskajā ēdināšanā jāievēro vairāk noteikumi. Jaundzimušo ēdina katrai 3—3 1/2 st. dienā ar 6—6 1/2 st. pārtraukumu naktī.
Pirmā ēdināšanai reize parasti ir plkst. 6 no rīta, pēdējā — plkst. 23.30 vai 24 naktī. 1. mēnesī bērns naktī ir ļoti nemierīgs un nav nomierināms, dzirdinot ar tēju, pēc konsultācijas ar ārstu var iekārtot vēl vienu ēdināšanas reizi naktī; tas gan nav vēlams, jo arī mātei nepieciešama atpūta.

Ja bērnu baro ar krūti, ēdināšanas laiks var svārstīties par 30 min. uz vienu vai otru pusi. Svarīgi tomēr ievērot, lai jauna barība nenonāktu vēl neiztukšotā kuņģī. Ja zīdainis saņem mātes pienu, tā kuņģis parasti iztukšojas 2—2 1/2 st. laikā.

Pirmajos 3 mēn. zīdaini parasti ēdina 7—6 reizes diennaktī, 3—5 mēn. vecumā — 6—5 reizes un no 5 mēn. vecuma — 5 reizes diennaktī. 1. g. beigās pāriet uz 4 ēdināšanas reizēm dienā ar 11—12 st. pārtraukumu naktī.

Kopējais barības daudzums diennaktī zīdainim ir šāds:

10 dienu līdz 1.5 mēn. vecumā — 1/5 ķermeņa masas;
1.5—4 mēn. vecumā — 1/6—1/7 ķermeņa masas;
4—6 mēn. vecumā — 1/7—1/8 ķermeņa masas, bet tilpums nedrīkst pārsniegt 1 l. Piem., 1 mēn. vecam bērnam, kura masa ir 4 kg, diennaktī jāizēd 750—800 ml; ja bērns ēd 7 reizes diennaktī, tam katrā reizē jāizēd 110—115 ml.

Pirms zīdaini liek pie krūts, krūtsgals vienmēr rūpīgi apmazgājams ar vārītu ūdeni vai 2% borskābes šķīdumu. Pēc ēdināšanas krūtsgals rūpīgi nosusināms. Reizi dienā krūtis mazgājamas siltā tekošā ūdenī, lietojot bērnu ziepes vai citas neitrālas ziepes.

Veļai vienmēr jābūt tīrai, krūšturis maināms 1—2 reizes dienā, tam jābūt no labi mazgājama auduma, kuru iespējams arī vārīt.

Ēdināšanas laikā mātei jāsēž (izņemot slimības gadījumu), pozai jābūt ērtai, zem kājas jāpaliek soliņš. Bērna galvai zīšanas laikā jāatrodas nedaudz augstāk par kājām. Rūpīgi jāraugās, lai bērnam būtu brīvs deguns, lai bērns zīstu aktīvi un pie krūts negulētu.

Apm. 15—20 min. pirms zīdīšanas mātei vēlams izdzert pusglāzi siltas tējas vai apēst kādu sulīgu augli (tomēr jāraugās, lai kopējais šķidruma daudzums uzturā nepārsniegtu 2.5—3 l dienā).

Vienā ēdināšanas reizē bērnu parasti liek pie vienas krūts. Lielāko daļu nepieciešamā uztura daudzuma bērns parasti izzīž pirmo 5—10 min. laikā un pēc 15—20 min. jau nogurst un aizmieg, tāpēc nav vēlams to turēt pie krūts ilgāk par 20 min. (maksimāli 30 min.).
Ja bērns šajā laikā nav dabūjis vajadzīgo uztura daudzumu (to kontrolē, nosverot bērnu pirms un pēc ēšanas) un arī citās ēdināšanas reizēs ēd maz (kopumā diennakts laikā neizēd vajadzīgo normu), pēc konsultācijas ar ārstu vienā ēdināšanas reizē var bērnu likt arī pie otras krūts, nākamajā reizē sākot ar to krūti, kura iepriekšējā reizē bijusi pēdējā.

Zīdainis pēc ēšanas dažreiz atgrūž nedaudz piena. Atgrūšana pēc katras ēdināšanas parasti rodas tad, ja zīdainis ēšanas laikā norij daudz gaisa. Tādā gadījumā zīdainis pēc ēdinašanas dažas min. jāpatur vertikāli un jāpagaida, kamēr gaiss izdalās.

Parasti apm. 5 mēn. vecumā mātes piens vairs nevar apmierināt bērna organisma vajadzību pēc uzturvielām un minerālvielām, sevišķi pēc dzelzs, kas nepieciešama eritrocītu uzbūvei. Līdz ar to sāk veidoties anēmija. Tāpēc no 4 1/2, vēlākais 5 mēn. vecuma zīdainis jāpiebaro.

Piebarošanu ieteicams sākt ar dārzeņu biezeni. Sākot ar tējk. apjomu, deva pakāpeniski palielināma, kamēr ar piebarojumu var aizstāt vienu no ēdināšanas reizēm. Dārzeņu biezenim gatavojot pielej nedaudz piena.
Sākumā biezenim pievieno nedaudz olas dzeltenuma vai biezpiena, vēlāk — pēc 7 mēn. vecuma — nedaudz gaļas. Pēc 3 ned., kad zīdainis pieradis pie pirmā piebarojuma, var sākt otro piebarojumu — 5—8% mannas putru. 6—7 mēn. vecumā sāk dot gaļas buljonu, 7—8 mēn. vecumā maltu vārītu gaļu un aknas, 9 mēn. vecumā — zivis.
Ja dārzeņiem pievieno gaļu, olas dzeltenumu ieteicams dot kādā citā ēdināšanas reizē, lai uzturvielu koncentrācija ēdināšanas reizēs būtu pēc iespējas vienmērīga. Katrs jauns uzturlīdzeklis iekļaujams zīdaiņa ēdienkartē 2—3 ned. pēc iepriekšējā.

No 8 mēn. vecuma bērnam pusdienas ēdināšanas reizē dod rokā baltmaizi (pie sakņu biezeņa, buljona utt.), bet no 10 mēn. vecuma — arī rupjmaizi. 7—8 mēn. vecumā bērns jāmāca dzert no krūzītes, ko tur pieaugušais, bet 1. g. beigās — pats bērns.

Sākot zīdaiņa piebarošanu, reizē sāk viņu atradināt no krūts. 5—6 mēn. vecumā zīdainim dod krūti 4 reizes dienā un vienu piebarojumu, 6—7 mēn. vecumā dod krūti 3 reizes dienā un divus piebarojumus, bet no 7— 8 mēn. vecuma dod krūti 2 reizes dienā un trīs piebarojumus.
Barošanu ar krūti pilnīgi pārtrauc 9—10 mēn. vecumā. Ja zīdainis šajā vecumā ir slims vai arī ir karsts laiks, barošana ar krūti pagarināma līdz 11—12 mēn. vecumam.

Ja pirmajos mēn. mātei piena maz, trūkstošais piena daudzums aizstājams ar dažādiem no govs piena gatavotiem maisījumiem. Tādu ēdināšanas veidu sauc par jauktu ēdināšanu Lai mātei būtu pietiekami daudz piena, jāievēro vairāki noteikumi. Svarīgākie no tiem ir mierīgs, līdzsvarots garastāvoklis, pietiekama atpūta (miegs), pastaigas, pareizs ēšanas režīms, kā arī pilnīga krūts iztukšošana katrā ēdināšanas reizē (pēc katras ēdināšanas krūts obligāti jānoslauc).

Jauktajā ēdināšanā papildu barība dodama tikai pēc krūts vai arī atsevišķā ēdināšanas reizē. Ieteicams papildu barību dot ar karotīti, bet ne no pudeles ar gumijas uzgali. Ja tomēr zīdaini ēdina no pudeles, uzgaļa caurumiņam jābūt nelielam, lai ēšana būtu saistīta ar zināmām pūlēm, citādi zīdainis drīz vien no krūts atsakās un izvēlas tikai pudeli. Liela nozīme arī maisījuma gatavošanas tehnikai un garšai — tas nedrīkst būt pārāk biezs un salds. Piena daudzuma palielināšanos veicina daži vit. (PP, B12, E vit., nelielas joda devas, krūšu apstarošana ar kvarca lampu, diatermija, masāža utt. Visi šie līdz., ieskaitot vit.-s, lietojami tikai pēc ārsta norādījumiem.

Ja māte pati nevar zīdīt savu bērnu tāpēc, ka neizdodas panākt pietiekamu piena daudzumu, ja piens ātri izsīkst (jau 1—2 mēn. pēc dzemdībām) vai rodas kāds cits šķērslis (piem., mātes slimība), zīdainim nepieciešamais uzturs jānodrošina ar piena maisījumiem. Tādu ēdināšanas veidu sauc par mākslīgo ēdināšanu. Ēdinot mākslīgi, mātes piena aizstāšanai mūsu apstākļos parasti izmanto govs pienu, reizēm arī kazas pienu (ilgstoši lietots zīdaiņa uzturā, kazas piens veicina anēmiju).

Govs piens sastāva ziņā atšķiras no sievietes piena un ir grūtāk sagremojams, tāpēc uz mākslīgo ēdināšanu vēlams pāriet pakāpeniski. Olbv. daudzums govs pienā ir lielāks nekā sievietes pienā, turklāt govs pienā vairāk ir grūtāk sagremojamā kazeīna un mazāk albumīnu un globulīnu. Tāpēc pirmajos mēn., bērnu ēdinot mākslīgi, govs piens atšķaidāms ar dažādu putraimu (auzu, griķu, rīsu) novārījumu; pēc 3 mēn. vecuma var pakāpeniski pāriet uz pilnpienu. Tauku daudzums govs pienā ir nedaudz mazāks nekā sievietes pienā, bez tam govs pienā ir mazāk oleīnskābes, bet vairāk gaistošo taukskābju, gremošanas procesa laikā tas veido lielākas tauku lodītes utt.

Ja zīdaini pirmajos mēn. ēdina ar maisījumiem, ko gatavo, atšķaidot pilnpienu, uzturā var rasties tauku trūkums, tāpēc jāizdara t.s. tauku korekcija, pēc ārsta norādījumiem lietojot 10% saldu krējumu. Ogļhidrātu daudzums govs pienā ir mazāks nekā sievietes pienā, tāpēc maisījumiem (arī pilnpiena) vienmēr pievienojams 3—5% cukura sīrups.

Ja zīdaini ēdina mākslīgi, kuņģis iztukšojas lēnāk nekā tad, ja ēdina ar krūti, — apm. 3.5—4 st. laikā (mazāks daudzums un skābie maisījumi atstāj kuņģi ātrāk). Tāpēc mākslīgi ēdinātam zīdainim dienā iekārto vienu ēdināšanas reizi mazāk nekā dabiski ēdinātam (agrāk pāriet uz 5 ēdināšanas reizēm). Precīzāk ievērojams arī ēdināšanas laiks un 6 st. nakts pārtraukums. Kopējais barības daudzums diennaktī mākslīgi ēdinātam zīdainim ir tāds pats kā dabiski ēdinātam.

Reizēm pēc ārsta norādījuma zīdainim dod t.s. skābos maisījumus, kuru gatavošanai saldā piena vietā izmanto kefīru. Var lietot arī acidofilo pastu, sālsskābes pienu u.c. Visus piena maisījumus pilsētas apstākļos vēlams saņemt piena virtuvēs, kur tos izsniedz pret rajona ārsta receptēm.

Piena maisījumus zīdaiņiem var gatavot arī mājās, izmantojot sausos piena maisījumus. To sastāvs komplicēts un tuvs sievietes piena sastāvam. Šie piena maisījumi satur arī D vit. fiziol. devās. Zīdaini mākslīgi ēdinot, piebarojums (dārzeņu biezenis) jāsāk dot agrāk nekā dabiski ēdinātam zīdainim — 4—4 1/2 mēn. vecumā. Otru piebarojumu (mannas putru) sāk dot 4 1/2 — 5 mēn. vecumā. Sulas dodamas no 3—4 ned. vecuma, tāpat D vit. profilakse sākama 1 ned. agrāk nekā dabiski ēdinātam zīdainim.

Katra zīdaiņa ēdināšanā var būt individuālas novirzes, kuras nosaka ārsts, kas labi pazīst bērnu un viņa dzīves apstākļus.

ZĪDAIŅA ĒDINĀŠANA jāievēro liela tīrība. Zīdainim jābūt īpašiem traukiem, kas mazgājami ar karstu ūdenī. Gumijas uzgaļi, ko uzmauc uz pudelēm, jānovāra. Bērna ēdiens jāsargā no putekļiem un mušām. Neviens nedrīkst nogaršot zīdaiņa ēdienu ar viņa karotīti. Piena t nosakāma, uzpilinot pienu uz apakšdelma ādas.