imūnglobulīni (Ig) — asins seruma olbv. (globulīni), kuru sintēzi ierosina kāds inf. slimību ieros. mikroorganisms, vakcīna vai cits antigēns un kuras ar šo antigēnu specifiski reaģē. Tā, piem., difterijas toksīns ierosina tikai tādu ANTIVIELAS (anti toksīnu) rašanos, kuras saistās vienīgi ar pašu difterijas toksīnu. Dažreiz ANTIVIELAS sastopamas arī nekad neslimojušu un nevakcinētu cilv. asins serumā; to izcelsme nav pilnīgi noskaidrota, organisma aizsargreakcijās tās piedalās. Apm. 85% kopējā ANTIVIELAS daudzuma ir gamma globulīni, neliela daļa — beta globulīni. Pēc fizikāli ķīm, un antigēniskajām īpašībām (sugai svešā organismā izraisa pret sevi vērstu ANTIVIELAS rašanos) izšķir 5 ANTIVIELAS frakcijas — IgM, IgG, IgA, IgE un IgD. Jau pirmajā ned. pēc organisma saskares ar kādu inf. slimības ieros. vai citu antigēnu asins serumā var konstatēt IgM — agrīnās jeb smagās ANTIVIELAS. To daudzumam mazinoties, pieaug IgG — vēlīnās ANTIVIELAS. IgA tipa ANTIVIELAS ne tikai cirkulē asinīs un audu šķidrumā, bet arī izdalās uz gļotādas virsmas. Tā kā IgA daudzums palielinās elpošanas ceļu un zarnu inf. slimību gadījumā, pastāv uzskats, ka IgA aizsargā gļotādu. IgE konstatējams asinīs, idiosinkrāzijas, anafilakses u.c. alerģiskos stāvokļos (astmas slimnieku krēpās, deguna izdalījumos u.c.). IgD nozīme nav noskaidrota. Galvenā ANTIVIELAS īpatnība ir to spēja specifiski reaģēt ar atbilstošu antigēnu. Nelieli ANTIVIELAS molekulas virsmas rajoni jeb reaktīvie centri saistās ar slimības ieros. vai citu antigēnu, izveidojot antigēna un ANTIVIELAS kompleksu, kas stimulē makrofāgu sistēmu un paātrina antigēna izdalīšanos no organisma. Šādi kompleksi ārpus organisma izgulsnējas (noris aglutinācija, precipitācija) vai šķīst (noris līze, ja ir optimāls daudzums komplementa). Šīs parādības plaši izmanto inf. slimību diagnostikā. ANTIVIELAS līmeņa paaugstināšanu organismā, ievadot imūnserumu, lieto reti — gk. difterijas, stingumkrampju, botulisma un anaerobu inf. gadījumā