imunogēni — lielmolekulāri savienojumi, kas, parenterāli (ārpus gremošanas trakta) ievadīti, cilv. vai dzīvn. organismā ierosina specifisku antivielu rašanos un īpašā veidā reaģē ar tām. Tie ir gk. proteīni un polisaharīdu polimēri, no kuriem sastāv cilv., dzīvn. un mikrobu šūnas. Bez šiem t.s. pilnīgajiem ANTIGĒNI izšķir vēl arī nepilnīgos ANTIGĒNI (haptēnus un pushaptēnus) — vielas, kas antivielu sintēzi izraisa tikai pēc saistīšanās ar proteīniem. Ja nepilnīgie ANTIGĒNI saistās ar jau esošajām antivielām, tie dažreiz kavē (pushaptēni) seroloģiskās reakcijas. Katrs ANTIGĒNI ierosina tikai sev atbilstošu antivielu sintēzi un arī saistās tikai ar sev atbilstošām vai tām radniecīgā sastāva antivielām. Šī īpašība ir ANTIGĒNI specifiskums. Ja kāds cits ANTIGĒNI reaģē ar esošajām antivielām tāpat kā to ieros. vai arī izraisa līdzīgu antivielu sintēzi, abi šie ANTIGĒNI ir homoloģiski; pretējā gadījumā ANTIGĒNI ir heteroloģiski. No cilv., dzīvn. un baktēriju šūnām, riketsijām un vīrusiem var iegūt dažādus ANTIGĒNI Iegūt tos tīrā veidā ir sarežģīti, reizēm pat neiespējami. Tāpēc tīro ANTIGĒNI vietā biežāk lieto dabiskos izejmateriālus (cilv., dzīvn. un mikrobu šūnas, šūnu sastāvdaļas, piem., kodolus, apvalkus, viciņas u.c.), ko ikdienas praktiskajā darbā arī sauc par ANTIGĒNI. Cilv. un dzīvn. organisms uz saviem vai savas sugas indivīdu lielmolekulārajiem savienojumiem parasti nereaģē, bet reaģē tikai uz svešiem savienojumiem, t.i., uz tiem, kas iegūti no citas sugas indivīdiem. Izņēmums ir eritrocītu olbv., pēc kurām nosaka asins grupas. Šīs olbv. dažādiem cilv. var būt atšķirīgas, tātad atšķirības var būt vienas sugas robežās. Tādus ANTIGĒNI sauc par izoantigēniem. Patol. gadījumā par «svešiem» var kļūt paša organisma audi un šūnās esošie savienojumi. Tos sauc par autoantigēniern vai autoalergēniem. Dažādus ANTIGĒNI plaši lieto praktiskajā medicīnā vakcīnu un diagnostisku preparātu veidā.