— no dzīviem vai nonāvētiem mikroorganismiem (baktērijām, riketsijām, vīrusiem) vai to dzīvības norišu produktiem iegūts preparāts; cilv. un dzīvn. organismā tas ierosina imunitāti, kas saglabājas vairākus mēn. vai pat gadus. aizsargpote lieto gk. inf. slimību profilaksē, retāk ārstēšanā. Izšķir dzīvās, nedzīvās, ķīmiskās aizsargpote un mikroorganismu metabolītu aizsargpote (anatoksīnu aizsargpote). Dzīvās aizsargpote iegūst no mikroorganismiem, kam samazināta virulence, tos audzējot uz noteikta sastāva barotnēm vai atkārtoti ievadot mazjutīgiem dzīvn. Audzējot tbc mikobaktērijas uz glicerīna, žults un kartupeļu barotnes 38° temperatūrā, franču zinātnieki aizsargpote. Kalmets un K. Gerēns 13 gados ieguvuši mazvirulentus tbc ieros. (Bacillus Calmefte—Guērin), kas slimību vairs neierosina, bet rada imunitāti. No tiem gatavo tbc aizsargpoti BCG. Baku aizsargpote iegūst, ievadot teļiem baku pūslīšu šķidrumu (tajā atrodas vīruss); šie pūslīši izveidojas uz teļu ādas pēc to inficēšanas ar baku vīrusu. Bez tam lieto poliomielīta (aizsargpote. Sebina un H. Koprovska), brucelozes, tularēmijas, trakumsērgas, gripas, masalu, epidēmiskā parotīta u.c. dzīvās aizsargpote. Dzīvās aizsargpote rada aktīvu un ilgstošu imunitāti, tās vienkārši pagatavojamas (atkrīt mikroorganismu inaktivēšanas process) un vienkārši arī lietojamas. Nedzīvās aizsargpote pagatavo no mikroorganismu suspensijām fizioloģiskajā šķīdumā. Mikroorganismus nonāvē karsējot (55—60°), apstarojot ar ultravioleto starojumu vai pievienojot baktericīdus (fenolu, formalīnu, mertiolātu u.c). Pie nedzīvajām aizsargpote pieder vēdertīfa, paratīfu, holeras, garā klepus, poliomielīta (Solka) aizsargpote. Lietojot nedzīvās aizsargpote, nepieciešams daudz vairāk preparāta, nekā vakcinējot ar dzīvajām aizsargpote, un iegūtā imunitāte ir īslaicīgāka (vakcinācija jāatkārto). Priekšrocības — nedzīvās aizsargpote arvien iespējams gatavot no apkārtnē cirkulējošiem celmiem, jo vakcinācija tikai tad pasargā no saslimšanas, ja aizsargpote celmu antigēnstruktūra ir līdzīga apkārtnē cirkulējošo ieros. antigēnstruktūrai. Stafilokoku u.c. mikroorganismu ierosinātu lokālu inf. ārstēšanai dažreiz lieto autovakcīnas. Tās gatavo no mikroorganismiem, kuri izolēti no paša slimnieka organisma un par kuriem ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tie ir īstie slimības ierosinātāji. Ķīmiskās aizsargpote satur baktēriju šūnu vai vīrusu niecīgu daļu — to, kura ierosina atbilstošo antivielu sintēzi. Baktēriju šūnu un vīrusu masas lielākā daļa rada nevis imunitāti, bet sensibilizāciju, un šis nevajadzīgais, nevēlamais balasts no ķīm. aizsargpote ir atdalīts. Ķīm. aizsargpote lieto pret vēdertīfu, paratīfiem, holeru. Mikroorganismu metabolītu aizsargpote iegūst, fizikāli un ķīmiski apstrādājot metabolītus (toksīnus) un padarot tos par nekaitīgiem imunogēniskiem preparātiem — anat..sīniem. Tādi ir difterijas, stingumkrampju, botulīna u.c. anat..sīni. Ja aizsargpote ir tikai vienas sugas ieros. (viens antigēns). tā ir monovakcīna. Lietderīgāk radīt imunitāti vienlaikus pret vairākiem bieži sastopamiem inf. slimību ieros. Šai nolūkā lieto asociētās (kombinētās) aizsargpote. Asociētajām aizsargpote ir tā priekšrocība, ka dažreiz viena sastāvdaļa pastiprina citu sastāvdaļu imunizējošo efektu; piem., garā klepus AK ieros- pastiprina difterijas un stingumkrampju anat..sīna efektu. Ar aizsargpote radītās imunitātes stiprums un ilgums atkarīgs no ietilpstošo antigēnu darbībās ilguma. Tādēļ, lai radītu spēcīgāku imunitāti, mēģina aizsargpote esošos ieros. organismā aizkavēt. Šajā nolūkā ķīm. un nedzīvajās aizsargpote antigēnus adsorbē, piem., pie alumīnija hidroksīda (adsorbētās jeb depo aizsargpote). aizsargpote ievada ādā, zem ādas, muskulī, aerosola veidā elpošanas orgānos, pa muti gremošanas orgānos. Nedzīvās un ķīm. aizsargpote un anat..sīnus parasti ievada zem ādas, dzīvās —-pa dažādiem ceļiem: poliomielīta aizsargpote — pa muti, gripas, rinovīrusu un adenovīrusu aizsargpote — aerosola veidā, BCG — ādā.