organisma neuzņēmība pret noteiktu inf. slimības ieros. mikroorganismu, toksīnu, indi vai cita rakstura antigēnu, kas satur svešu ģenētisko informāciju.

Pēc izcelsmes izšķir iedzimto un iegūto IMUNITĀTE, Iedzimtā (nespecifiskā, sugas) IMUNITĀTE saistīta ar iedzimtām bioloģiskām organisma īpatnībām, piem., cilv. IMUNITĀTE pret cūku mēri, dzīvn. IMUNITĀTE pret gonoreju.

Iedzimtā IMUNITĀTE ir ļoti stabils IMUNITĀTE veids. Dažreiz to iespējams mākslīgi pavājināt. Atsevišķiem vienas sugas indivīdiem pret vienu un to pašu slimību var būt dažāda izturība (IMUNITĀTE individuālās īpatnības). Iegūtā (specifiskā) IMUNITĀTE rodas organisma mūža gaitā. Pēcnācējiem tā neiedzimst. Iegūto IMUNITĀTE izveido tikai pietiekami izturīgi organismi, jo tie pirmajā saskarē ar inf. neiet bojā, bet inf. ietekmē sāk izveidot atbilstošus aizsargmehānismus.

Par IMUNITĀTE izveidošanos iespējams spriest tikai atkārtotā saskarē ar to pašu slimības ieros.; imūns organisms slimo vieglā formā vai nesaslimst nemaz. Iegūto IMUNITĀTE iedala dabiski iegūtajā un mākslīgi iegūtajā. Abas šīs formas var būt aktīvas vai pasīvas. Dabiski iegūtā aktīvā IMUNITĀTE izveidojas, ja pārciesta kāda inf. slimība. Šāda IMUNITĀTE var būt īslaicīga, bet var saglabāties arī ilgstoši, dažreiz pat visu mūžu, piem., ar bakām, masalām, poliomielītu cilv. parasti otrreiz neslimo.

Dabiski iegūtā pasīvā IMUNITĀTE ir jaundzimušiem un zīdaiņiem pirmajos mēn. Ja māte ir pārcietuši masalas, poliomielītu vai kādu citu inf. slimību, pēc kuras izveidojas IMUNITĀTE, ar šīm slimībām pirmajos mēn. pēc piedzimšanas nesaslimst arī bērns — viņš saņēmis no mātes caur placentu pietiekami daudz antivielu.

Mākslīgi iegūto aktīvo IMUNITĀTE panāk, ievadot organismā vakcīnas, kas satur attiecīgi apstrādātus slimības ieros. — antigēnus. To ietekmē organismā izveidojas antivielas. Mākslīgi iegūto pasīvo IMUNITĀTE rada, ievadot organismā asins serumus, kas satur jau gatavas citā organismā izstrādātas antivielas (↑ arī imunizācija).

Ja imūna organisma asins seruma konstatējamas specifiskas antivielas, runā par humorālo IMUNITĀTE, bet, ja to nav vai tās ir ļoti niecīgā daudzumā, — par celulāro IMUNITĀTE. Abi šie IMUNITĀTE veidi viens otru papildina, un tos «ieslēdz» un vada mazie limfocīti. Šiem limfocītiem piemīt imunoloģiskā atmiņa jeb spēja pazīt «svešu».
Atkarībā no iekļuvušā mikroorganisma vai svešās vielas dabas tie informē citus attiecīgos limfocītus par nepieciešamību sākt dalīties un radīt plazmas šūnas, kas sintezē antivielas ( vēdertīfa un difterijas gadījumā), vai arī izdalīt aktīvas vielas, kuras sekmē fagocitozi ( tbc un listeriozes gadījumā) vai citas biol. funkcijas.
Pēdējā laikā pētī celulārās IMUNITĀTE nozīmi audu un orgānu transplantācijā, kā arī organisma pašaizsardzībā pret audzējiem. Arī IMUNITĀTE, tāpat kā alerģija, ir organisma pārskaņojums, kas parādās pastiprinātā reaktivitātē. IMUNITĀTE vienmēr ir organismam labvēlīga norise. Tās izveidošana svarīga inf. slimību apkarošanā. IMUNITĀTE ierosina vai uztur ar vakcināciju.