antigēna un antivielu saistīšanās reakcijas asins serumā u.c. biol. šķidrumos vai to atšķaidījumos ārpus organisma. Lieto inf. slimību diagnostikā. Ar zināmiem antigēniem (baktēriju un riketsiju suspensijas u.c.) meklē, pret kuru no tiem slimnieka asinīs sāk rasties specifiskās antivielas, vai arī konstatē, ar kuru no zināmiem serumiem (imūnserumiem) specifiski reaģē no slimnieka izolētā baktērija. Biežāk lieto pirmo variantu, jo ne vienmēr izdodas izolēt slimības ierosu. Pēc pozitīvo SEROLOĢISKĀS REAKCIJAS galaprodukta izskata izšķir izgulsnēšanās un šķīšanas reakcijas. No izgulsnēšanās reakcijām visplašāk lieto aglutinācijas reakcijas, turklāt reakciju bieži apzīmē tikai ar tās ieviesēja uzvārdu (piem., vēdertīfa gadījumā — Vidāla reakcija, izsitumu tīfa gadījumā — Veila—Fēliksa reakcija). Precipitācijas reakciju biežāk lieto speciāliem nolūkiem, piem., tiesu medicīnas ekspertīzē. Ļoti jutīga šķīšanas reakcija, ko iespējams lietot visu galv. inf. slimību diagnoscēšanā, ir komplementa saistīšanas reakcija. Tās pamatā ir specifisko antivielu sensibilizētā antigēna izšķīšana komplementa ietekmē Ar to var konstatēt antivielu rašanos jau 1. ned. beigās, bet ar aglutinācijas reakciju — tikai 2. nedēļā. Komplementa saistīšanas reakciju plaši izmanto arī sifilisa diagnostikā (Vasermaņa reakcija). Vīrusu ierosināto slimību diagnoscēšanā lieto neitralizācijas reakciju — pārbauda, vai slimnieka asins serumā nav vielas, kas neitralizē šo vīrusu kaitīgo iedarbību. Pozitīvas SEROLOĢISKĀS REAKCIJAS var būt arī pēc vakcinācijas.