priekšmeti vai to daļas (metāla, stikla un koka šķembas, lodes, adatas, asakas, monētas, pogas, augļu kauliņi, zobu protēzes u.c), kuri iekļūst organismā pa dabiskām atverēm (mutes dobumu, deguna dobumu, taisno zarnu u.tml.) vai ievainojumiem ķermeņa virsmā un paliek audos, ķermeņa dobumos, dobos orgānos, to sienās. SVEŠĶERMEŅI parasti iekļūst organismā nejauši: traumas gadījumā, norijot, ieelpojot u.tml. Psihiski slimi cilv. reizēm tīšām norij SVEŠĶERMEŅI vai ievada tos zemādā. Pie SVEŠĶERMEŅI pieskaita arī parazītus, konkrementus (piem., urīnakmeņus). Ap SVEŠĶERMEŅI audos izveidojas iekaisums ar raksturīgu pietūkumu, sāpīgumu; pievienojoties inf..i, veidojas strutu perēklis, kas jālikvidē, ķirurģiski. Ķīmiski aktīvi un indīgi SVEŠĶERMEŅI var veicināt saindēšanos (piem., ļoti bīstamas ir ķīm. zīmuļa šķembas). Radioaktīvi SVEŠĶERMEŅI izraisa audu nekrozi un sabrukšanu. Nokļuvuši mīkstajos audos, zemādā, muskuļos, SVEŠĶERMEŅI parasti iekapsulējas un sevišķus traucējumus nerada; tādā gadījumā tos izņemt nav obligāti. SVEŠĶERMEŅI pārvietošanās mīkstajos audos notiek samērā reti, parasti tad, ja tie atrodas muskulī un pārvietojas, tam saraujoties. Atrodoties nervu tuvumā, SVEŠĶERMEŅI var izraisīt napatīkamu sajūtu, sāpes. No mīkstajiem audiem sīkie SVEŠĶERMEŅI jāizoperē tad, ja tie traucē kāda orgāna funkciju, rada sāpes; tos izņem (sevišķi adatas), operāciju kontrolējot rentgenoloģiski. Rīklē parasti nokļūst asi SVEŠĶERMEŅI — asakas, riekstu čaumalas, zobu sukas sari u.tml., kas ieduras gļotādā un rada dažādas nepatīkamas sajūtas, sāpes. SVEŠĶERMEŅI izņem, izdarot laringoskopiju, vietējā anestēzijā; ļoti nemierīgiem bērniem lieto īslaicīgu vispārējo narkozi. Barības vadā SVEŠĶERMEŅI parasti iekļūst nejauši — miegā, steigā ēdot, dažāda rakstura nervu lēkmju laikā; bērniem — sakarā ar paradumu bāzt mutē dažādus priekšmetus; vecāki cilv. nesajūt SVEŠĶERMEŅI ar aukslējām protēžu dēļ. Parasti SVEŠĶERMEŅI iestrēdz barības vada šaurākajā vietā, tā sākumdaļā, un aizsprosto barības vadu daļēji vai pilnīgi (nevar norīt pat ūdens malku). Bīstami ir SVEŠĶERMEŅI ar asām, nelīdzenām malām, robotu virsmu, kuri ievaino barības vada sienas un veicina iekaisuma attīstību, kā arī rada sāpes, rīšanas traucējumus. Var pievienoties smagas komplikācijas, piem., barības vada perforācija un apkārtējo audu strutains iekaisums, asiņošana. No barības vada SVEŠĶERMEŅI iespējami ātri jāizņem. Ja barības vada siena perforēta, tūlīt izdara operāciju — perforācijas vietu slēdz vai barības Vadu izslēdz no rīšanas akta. Nelieli SVEŠĶERMEŅI > ar gludu virsmu pa barības vadu nokļūst kuņģī, parasti pēc tam pakāpeniski iziet cauri visam gremošanas traktam un iznāk ārā dabiskā ceļā. Ja SVEŠĶERMEŅI paliek kuņģī, tas bojā gļotādu, var perforēt sienu, kā arī veicināt kuņģa Čūlas attīstību, tāpēc tas jāizoperē. Zarnās SVEŠĶERMEŅI bojājumus rada reti. Elpošanas orgānos (balsene, elpvadā, bronhos) SVEŠĶERMEŅI parasti iekļūst no mutes dobuma dziļas ieelpas laikā, cilvēkam nobīstoties, smejoties, raudot, arī klepus lēkmju laikā; bērniem SVEŠĶERMEŅI parasti ir dažādas sīkas rotaļlietu detaļas, piespraudes, pērlītes, arbūzu, saulgriežu, ābolu sēklas, pupas; dažu profesiju strādnieki mēdz turēt mutē adatas, naglas. Balsenē SVEŠĶERMEŅI rada stipru klepu, iestājas elpas trūkums, āda kļūst zilgana, cilv. var pat nosmakt. Šādos gadījumos nepieciešama steidzama operācija. Elpvadā un bronhos SVEŠĶERMEŅI biežāk iekļūst bērniem. Parasti tie izraisa ļoti stipru klepu bez krēpām. Lielāki SVEŠĶERMEŅI paliek elpvadā, kur tie var brīvi pārvietoties līdz ar gaisu; sīkāki SVEŠĶERMEŅI nonāk bronhos — parasti labajā, jo salīdzinājumā ar kreiso tas atdalās no elpvada mazākā leņķī un ir platāks. Bronha aizsprostojums var būt daļējs vai pilnīgs; sakarā ar to mainās attiecīgās plaušas elpošana. Sevišķi bīstami ir SVEŠĶERMEŅI, kas var uzbriest (pupas) un pastiprināt elpošanas traucējumus. Ja pievienojas inf., rodas iekaisums — pneimonija. SVEŠĶERMEŅI no elpvada vai bronhiem jāizņem nekavējoties. To izdara, ievadot bronhoskopu, retāk — ar operāciju. Ja attiecīgā plaušu daļa iekaisuma procesā ir neatgriezeniski pārmainījusies un elpošanā nepiedalās, to izoperē. SVEŠĶERMEŅI ausi biežāk nonāk bērniem. Parasti tie ir sīki akmentiņi, pērlītes, zāļu stiebri, zirņi, ķir. kauliņi, vates gabaliņi, ķiploka gabaliņi vai ģerānijas lapas (lietotas ārstn. nolūkā), sērkociņu gali; ausī var iekļūt arī sīki kukaiņi — mušas, vabolītes, blusas, pat bites. Nedzīvi SVEŠĶERMEŅI ausīs parasti nerada nepatīkamu sajūtu, dažreiz attiecīgajā ausī pasliktinās dzirde; dzīvie SVEŠĶERMEŅI izraisa ļoti nepatīkamu sajūtu. Parasti SVEŠĶERMEŅI no auss iespējams izskalot, bet tas jādara ārstam speciālistam, jo SVEŠĶERMEŅI ļoti viegli var iebīdīt dziļāk un ievainot bungplēvīti vai auss ejas ādu. Dažreiz nepieciešama operācija. SVEŠĶERMEŅI c ī SVEŠĶERMEŅI var atrasties plakstiņa konjunktīvā, radzenē, cīpslenē, kā arī pašā acs ābolā. Visbiežāk sīki SVEŠĶERMEŅI iekļūst konjunktīvā un radzenē (putekļi, sīkas ogļu šķembiņas, metāla šķembiņas, piem., virpotājiem, frēzētājiem; f arī acu traumas). Virspusējie acs SVEŠĶERMEŅI viegli noņemami ar mitru vates gabaliņu vai tīru drāniņu. Citos gadījumos jāgriežas pie ārsta. SVEŠĶERMEŅI var arī pa urīnizvadkanālu iekļūt urīnpūslī. Tie rada sāpes urīnpūšļa apvidū, urinēšanas grūtības, asiņošanu. Asi SVEŠĶERMEŅI var ievainot urīnpūšļa sienu un radīt apkārtējos audos flegmonu. SVEŠĶERMEŅI konstatē ar cistoskopiju, kā arī rentgenoloģiski izmeklējot. Tos izņem ķirurģiski, kā arī izmantojot cistoskopu. SVEŠĶERMEŅI var iekļūt arī dzemdē, piem., izdarot kriminālu abortu.