psih. traucējumi, kuru cēlonis ir smagas psihotraumas. psihogēnā psihoze biežāk izveidojas cilvēkiem ar psihopātisku personību (↑ psihopātija), bet iespējams arī psihiski veseliem cilv. To veicina organisma novājināšanās, inf. un asinsvadu slimības, galvas smadzeņu traumas, ilgstoša fiz. un psih. pārpūle, bezmiegs. Biežāk tas rodas pubertātes un klimaksa periodā. psihogēnā psihoze izpausmes var būt dažādās atkarībā no psihotraumējošā faktora rakstura. Afektīvās šoka reakcijas izraisa īslaicīgi, ļoti spēcīgi, negaidīti vienreizējas iedarbības psih. pārdzīvojumi (piem., sakarā ar ugunsgrēku, katastrofu). Reakcija iestājas tūlīt pēc psihotraumas un izpaužas dažādi. Vienkāršā forma saistīta ar nelielu kavēšanu un somatoveģetatīviem traucējumiem, kas parasti rodas pēc izbīļa (nobālēšana, paātrināts pulss, asinsspiediena svārstības, paātrināta un virspusēja elpošana, caureja, bieža urinēšana, sausums mutē, svīšana, ēstgribas trūkums, roku un ceļu trīce, nespēka sajūta kājās). Dažkārt šiem traucējumiem pievienojas trauksmes sajūta, motoriskais nemiers, domāšanas gausums. Var rasties arī pēkšņs sastingums (t.s. emocionālā paralīze). kad domāšana saglabājas, bet UZ laiku trūkst jebkādas afektīvās reakcijas (nav ne žēluma, ne baiļu par notiekošo). Dažreiz iestājas apziņas krēsla (apziņas traucējumu forma), kas izpaužas uzbudinājumā un nemotivētā rīcībā, piem., saslimušais skrien, pats neapjaušot, kurp un kāpēc. Afektīvo Šoka reakciju bērniem (gk. jaunākiem) reizēm izraisa neparasti, līdz tam nepazīti kairinājumi (pēkšņa spalga skaņa, īpatnēji apģērbts cilv., maskas u.tml.). Reakcija var izpausties pilnīgā sastingumā (stupors) vai arī motoriskā uzbudinājumā un trīcēšanā. Mazākiem bērniem pēc pārciesta psihogēnā psihoze uz laiku var zust iepriekš iegūtās iemaņas (runa, māka staigāt), vecākiem bērniem var rasties uzmācību neiroze. Reaktīvā depresija. Tai raksturīgs nomākts garastāvoklis, viegla uzbudināmība, satraucamība, arī īgnums un neliela kustību kavēšana. Reizēm saslimušais ir emocionāli labils, kaprīzs, daudz uzmanības veltī apkārtējo cilv. attieksmei pret sevi. Pasliktinās miegs un ēstgriba. Domas nemitīgi saistās ar psihotraumējošiem pārdzīvojumiem. Reaktīvās depresijas ilgums atkarīgs no psihotraumas smaguma un cilv. rakstura īpatnībām. Ilgāka ir depresija vecākiem cilv., kam ir aterosklerotiskas pārmaiņas; fiziski un psihiski novājinātiem slimniekiem, pēc pārciestas galvas traumas, kā arī cilvēkiem, kam ir nosliece uz depresiju. Reaktīvie murgi rodas sakarā ar nepelnītu sodu, nepamatotu apvainojumu u.tml.; saslimušajam izveidojas slimīga pārliecība, ka viņam seko, grib nodarīt ko ļaunu, ka sveši cilv. uz viņu aizdomīgi noskatās (t.s. vajāšanas murgi). Reizēm var pievienoties epizodiskas halucinācijas. Šādu psihogēnā psihoze rašanos veicina rakstura īpatnības (aizdomīgums, trauksmains bažīgums), kā arī īpaši apstākļi (slikta dzirde vai uzturēšanās starp cilvēkiem, kas runā svešā valodā). Reaktīvie murgi bieži apvienojas ar reaktīvo depresiju. Histēriskās reaktīvās psihozes dažreiz izpaužas t.s. pseidodemences veidā. Saslimušais ir apjucis, ar muļķīgu sejas izteiksmi, sūdzas par galvassāpēm, nespēj orientēties situācijā un atbildēt pat uz vienkāršākajiem jautājumiem. Atšķirībā no plānprātības slimnieks jautājumus uztver, jo atbildes arvien ir saistītas ar jautājumiem, tikai pilnīgi nepareizas. Aplama ir arī slimnieka rīcība. Pēc psihotraumējošās situācijas izbeigšanās histēriskās reaktīvās psihozes drīz pāriet. Reaktīvā halucinoze sastopama reti. Slimnieks īslaicīgi dzird daudzas balsis, jūt trauksmi un bailes. psihogēnā psihoze parasti beidzas tad, ja nav vairs psihotraumējošas situācijas, vai arī pēc ilgāka laika, ja ārstēšanā lieto nomierinošus (gk. sedatīvus) un neiroleptiskus līdz., kā arī vispārspēcinošu terapiju.