attīstības stadija, kurā cilvēkam sāk funkcionēt dzimumdziedzeri, pamostas dzimumdziņa un rodas spēja radīt pēcnācējus.

pubertāte ir pārejas laiks no bērna uz jaunieša dzīves posmu, kad dzimumhormonu, hipofīzes hormonu un nervu sistēmas ietekmē notiek raksturīgas fiz. un psih. pārmaiņas, pilnīgi izveidojas primārās (dzimumorgāni, dzimumdziedzeri) un attīstās sekundārās dzimumpazīmes (ķermeņa apmatojums, balss augstums, krūts dziedzeri, skeleta un muskulatūras īpatnības u.c), kā arī psih. atšķirības. Meitenēm līdz ar pubertāte sākas regulāras menstruācijas, zēniem — pollūcijas. pubertāte ir normālas dzimumfunkcijas un pēcnācēju radīšanas priekšnoteikums.

pubertāte iestāšanās laiks atkarīgs no konstitucionālām īpatnībām, pārciestām slimībām, klimata (dienvidos agrāk nekā ziemeļos), uztura, dzimuma (meitenēm agrāk nekā zēniem), dzīves veida (pilsētās agrāk nekā laukos) u.c. apstākļiem. Mūsdienās sakarā ar akcelerāciju pubertāte iestājas par 1 — 1.5 g. agrāk nekā pirms 100 g. (pēc VDR datiem). Zēniem tā parasti sākas 14—16 g. vecumā, meitenēm 12—14 g. vecumā un beidzas atbilstoši 20 un 18 g. vecumā, kad iestājas dzimmumbriedums.

pubertāte iestāšanos regulē sarežģīts neirohumorāls mehānisms, kurā svarīga nozīme ir hipotalāma un hipofīzes funkcijām. Patol. procesi dažos smadzeņu apvidos vai iekšējās sekrēcijas dziedzeros, piem., virsnieru garozā, var izraisīt priekšlaicīgu dzimumgatavību.