patol. domas, atmiņas, šaubas, bailes, tieksmes, darbības, kas rodas pretēji slimnieka gribai, turklāt intensīvi un neatvairāmi. To pamatā ir augstākās nervu darbības traucējumi. Atšķirībā no murgiem saslimušais vienmēr skaidri apzinās obsesijas satura nepareizību un nevajadzīgumu, tomēr viņam no tām grūti atbrīvoties. obsesijas saturs var būt ļoti dažāds, tās var būt neparastas un dīvainas. Piem., ja cilvēkam ir uzmācīgas atmiņas, viņam neatvairāmi jādomā par nepatīkamiem gadījumiem, jāatceras brīži, kad viņš nokļuvis neērtā, smieklīgā situācijā. Var rasties arī uzmācīgas šaubas par savas rīcības pareizību (piem., vai, aizejot no mājas, izslēgts apgaismojums, aizgriezts ūdens krāns). Biežāk sastopamas uzmācīgas bailes — fobijas: bailes pāriet platas ielas, bailes no slēgtām telpām, no braukšanas satiksmes līdzekļos, bailes no cilv. drūzmas vai no vienatnes, bailes saslimt (piem., kancerofobija, sifilofobija) u. tml. Var rasties bailes no neveiksmes, cilvēkam izpildot parastas darbības (piem., bažas, ka varētu kļūdīties uzstāšanās laikā, bailes, ka naktī neizdosies iemigt). Dažkārt iespējamas uzmācīgas tieksmes izdarīt kaut ko bīstamu (pašnāvību) vai nepieklājīgu (piem., aizskart garāmgājējus), tomēr šīs vēlēšanās nekad nenosaka cilv. rīcību. Abstrakta satura obsesijas gadījumos cilv. skaita logus, mašīnu numurus, domā par neatrisināmām problēmām. Uzmācībām nereti pievienojas rituāli. obsesijas sastopamas psihastēnijas, neirožu, maniakāli depresīvās psihozes u.c. CNS slimību gadījumā. Dažas obsesijas var rasties arī veselam cilv. nogurumā vai emocionālā uzbudinājumā, bet pēc atpūtas tās pāriet. Ārstē pamatslimību. Ārstēšanā liela nozīme psihoterapijai, autogēnajam treniņam.