smadzeņu apvalku iekaisums.

Pēc cēloņa un pārmaiņām smadzeņu apvalkos un smadzeņu šķidrumā izšķir strutaino un serozo MENINGĪTS. Ja inf. iekļūst tieši smadzeņu apvalkos pa asins vai limfas ceļiem, rodas primārais MENINGĪTS, bet, ja tā nonāk apvalkos no cita inf. perēkļa organismā, — sekundārais MENINGĪTS. Daudzu, it sevišķi sekundāro MENINGĪTS attīstībā svarīga nozīme ir alerģijai.

MENINGĪTS cēloņi ir dažādi. Primāro strutaino MENINGĪTS ierosina meningokoki, kas bieži mīt cilv. augšējo elpošanas ceļu gļotādā un, mazinoties organisma pretestībai vai pieaugot mikrobu virulencei, var radīt iekaisumu smadzeņu apvalkos. Meningokoki parasti organismā nonāk pa elpošanas ceļiem. Inf. avots ir slims cilv., inficēti priekšmeti un baktēriju nēsātāji. Ar meningokoku ierosināto MENINGĪTS biežāk saslimst ziemas un pavasara mēnešos. (↑ arī meningokoku infekcija.) Sekundāro strutaino MENINGĪTS var ierosināt streptokoki, stafilokoki, pneimokoki, gonokoki, zarnu nūjiņas u.c. mikrobi. Inf. avots var būt iekaisums vidusausī, deguna blakusdobumos, mandelēs, zobos u.c. Strutainais MENINGĪTS var rasties arī galvas traumu, it īpaši galvaskausa lūzuma gadījumā.

Serozo MENINGĪTS visbiežāk ierosina vīrusi (Koksaki, ECHO, ērču un letarģiskā encefalīta, poliomielīta, gripas, epidēmiskā parotīta u.c. vīrusi). Inf. organismā iekļūst gk. caur gremošanas traktu vai elpošanas ceļiem, bet tālāk nervu sistēmā ar asinīm. Enterovīrusi (Koksaki un ECHO), kas pēc īpašībām līdzīgi poliomielīta vīrusiem, bieži atrodami stāvošos ūdeņos. Tie mīt daudzu dzīvn. zarnās un aizdegunē un izdalās ar izkārnījumiem un aizdegunes gļotām. Inficēšanās notiek ar ūdeni, pienu, augļiem u.c. pārtikas produktiem. Šāds inficēšanās veids veicina slimības izplatīšanos.

Biežāk ar šo MENINGĪTS slimo vasarā un rudenī. Serozo MENINGĪTS var ierosināt arī t.s. horiomeningīta vīruss. Ar to epidēmiski saslimst mājas peles, un no tām inf. var pāriet uz cilv. Inf-u var pārnēsāt arī dažādi posmkāji. Inficēšanās notiek gk. caur elpošanas ceļiem, biežāk pavasarī. MENINGĪTS var izraisīt arī tbc (↑ tuberkuloze). sifilisa, brucelozes un daudzu citu inf. ieros-i. Šā sekundārā MENINGĪTS rašanos sekmē nervu audu sensibilizācija, alerģija un dažādi nelabvēlīgi faktori (intoksikācija, trauma, hipovitaminoze, vielmaiņas traucējumi u.c).

MENINGĪTS gaita var būt akūta, subakūta un hroniska. Akūti parasti sākas strutainie un arī virusālie MENINGĪTS. Subakūti un hroniski bieži ir tbc, sifilisa un citu hron. inf. ierosinātie MENINGĪTS. Akūta MENINGĪTS pazīmes parasti parādās 3—14 dienas pēc inficēšanās. Slimības sākuma ir stipras, dažreiz ļoti stipras galvassāpes, slikta dūša, pat vemšana, paaugstināta t, nogurums, sāpes dažādās ķermeņa daļās, var būt caureja, izsitumi, iesnas, sāpēs rīklē u.c. Hron. MENINGĪTS gadījumā ir ilgstošs nogurums, apātija, pamazinātas darbaspējas, svīšana, pastiprināta uzbudināmība, miega traucējumi, miegainība dienā, galvassāpes. Sāpes pastiprina spilgta gaisma, troksnis un citi kairinātāji. Ja uzspiež uz acu āboliem, rodas sāpes, ir muskuļu stīvums, gk. kakla mugurpusē un kāju saliecējos muskuļos.

Smaga MENINGĪTS gadījumā var būt apziņas traucējumi, murgi, uzbudinājums, samaņas zudums. Reizēm rodas locekļu paralīze un galvas smadzeņu nervu (redzes, acs kustību, sejas, līdzsvara un dzirdes nerva) bojājumi. Bieži, it īpaši strutainā MENINGĪTS slimniekiem, ir pārmaiņas asins ainā.

Ārstē tikai slimnīcā, lietojot antibiotikas u.c. līdzekļus. Profilakse. Svarīga ir organisma vispārēja stiprināšana. Laikus jāārstē visas inf. un jālikvidē iekaisuma perēkļi organismā. Nedrīkst ēst nemazgātus augļus un dārzeņus, dzert nevārītu ūdeni un pienu. Slimnieka lietotie trauki un veļa jānovāra.
Dažu MENINGĪTS (primārā strutainā MENINGĪTS, poliomielīta meningeālās formas u.c.) gadījumā nepieciešama karantīna bērniem, kam bijis kontakts ar slimnieku. Pret ērču encefalītu un poliomielīta meningeālo formu lieto specifiskas vakcīnas.