akūta inf. slimība, ar ko slimo gk. 1—5 g. veci bērni; slimībai raksturīga cikliska gaita un savdabīgas klepus lēkmes.

Ieros. ir nūjiņveida baktērija Bordetella pertussis, kas ārējā vidē ir neizturīga un ātri iet bojā. Inf. avots — slims bērns, kas klepojot ar sīkiem krēpu pilieniem izdala ieros. apm. 1,5 m attālumā. Slimnieks apdraud apkārtējos 40 dienas no slimības sākuma. Ieros. iekļūst organismā pa elpošanas ceļiem un vairojas elpošanas ceļu gļotādā. Inkubācijas periods ilgst 2—15 dienas.

Slimība sākas pakāpeniski ar katarālo periodu, kas ilgst no 2—3 dienām līdz 2, dažreiz pat 4 ned. Tā simptomi ir nedaudz paaugstināta ķermeņa t, iesnas, sauss klepus, palielināta uzbudināmība. Klepum kļūstot arvien biežākam un stiprākam, slimība pāriet nākamajā — spazmatiskajā periodā, kam raksturīgas spazmatiska (krampjveida) klepus lēkmes. Tās saistītas ar ieros. izraisītu gļotādas kairinājumu, kas savukārt rada elpošanas centrā pastāvīgu ierosas perēkli. Klepuslēkme sākas pēkšņi. Bērns klepo bez apstājas, tad ar svilpjošu troksni ievelk elpu (balss sprauga spazmatiski sašaurināta) un atkal turpina klepošanu. Lēkmes laikā seja piesarkst, dažreiz kļūst zilgana, acīs saskrien asaras. Klepus lēkme beidzas ar staipīgu krēpu atdalīšanos vai vemšanu.
Visvairāk bērni klepo naktī. Biežas klepus lēkmes veicina asinsizplūdumu rašanos acu ābolos; var rasties mēles saitītes čūla. Lēkmju starplaikā ķermeņa t ir normāla, bērna pašsajūta apmierinoša. Spazmatiskais periods ilgst 2—3 ned. Sākot ar 3.—4. slimības ned., klepus kļūst retāks, zaudē spazmatisko raksturu, krēpas atdalās vieglāk, un pakāpeniski notiek atveseļošanās. Slimības smagums atkarīgs no klepus lēkmju ilguma un biežuma (no 5 līdz 60 lēkmēm diennaktī).

GARAIS KLEPUS gaita var būt arī atipiska — bez raksturīgām spazmatiskā klepus lēkmēm. Zīdaiņiem slimība noris smagāk. Inkubācijas un katarālais periods parasti ir īsāks, bet klepus lēkmes — biežākas un garākas. Klepus var būt bez raksturīgās svilpjošās ieelpas, bet iespējama elpošanas apstāšanās. Lēkmes laikā var rasties vispārēji krampji. Sevišķi smagi slimība noris bērniem, kas slimo ar rahītu, kā arī novājinātiem bērniem. Biežākās komplikācijas ir deguna asiņošana, bronhīts, plaušu karsonis. Reta, bet smaga komplikācija ir asinsizplūdums smadzenēs. Pēc pārslimošanas ar GARAIS KLEPUS izveidojas ilgstoša imunitāte.

Ārstēšanā galvenais ir pareizs dienas režīms un uzturs. Ja t nav paaugstināta, bērnam daudz jāuzturas svaigā gaisā (vēss gaiss samazina lēkmju biežumu) — vasarā cauru diennakti, ziemā — ne mazāk par 4—6 st. (ar pārtraukumiem). Bērns jānodarbina ar mierīgām, bet interesantām rotaļām vai grāmatām — tas piesaista viņa uzmanību un samazina lēkmju biežumu. Spazmatiskā klepus periodā bērns jāēdina bieži. Uzturam jābūt pilnvērtīgam, jāsatur daudz vit., barībai jābūt viegli sagremojamai (saberzti un malti ēdieni, biezeņi, sulas). Nav vēlama skāba un sāla barība, jo tā kairina augšējos elpošanas ceļus. Medikamentus (antibiotikas, spazmolītiskos līdz., specifisko gamma globulīnu) lieto tikai pēc ārsta norādījuma.

Profilakse. Slimnieku izolē (40 dienu) no pārējiem. Bērniem, kas bijuši saskarē ar slimnieku, ievada gamma globulīnu; tie atrodas karantīnā 21 dienu. Ļoti efektīva ir specifiska profilakse — visu bērnu potēšana pret GARAIS KLEPUS. Tā samazina saslimstību vairāk nekā 7 reizes; potēti bērni slimo vieglāk. Vakcīnu pret GARAIS KLEPUS parasti kombinē ar difterijas un stingumkrampju anat..sīnu.