fiziskajā audzināšana — med. pasākumu komplekss fiz. kultūrā un sportā; sporta medicīnas galv. disciplīna. MEDICĪNISKĀ KONTROLE zin. pētniecības darba virzieni — fiz. vingrinājumu ietekme uz organismu dažādos ārējās vides apstākļos.

MEDICĪNISKĀ KONTROLE darbaspēju noteikšana un palielināšanas iespējas, patoloģiskie stāvokli sportā un sporta traumatisms, kā arī to profilakse, fiz. kultūras un sporta treniņa med. aspekti, ievērojot vecumu un dzimumu, u.c. problēmas. MEDICĪNISKĀ KONTROLE praktisko darbu veic ārstn. fizkultūras dispanseri, kā arī poliklīniku, mācību iestāžu, sporta bāzu un medicīnas un san. daļu sporta ārsti. MEDICĪNISKĀ KONTROLE uzdevumos ietilpst sistemātiskas fizkultūriešu un sportistu med. apskates, sportistu dispanserizācija, medicīniski pedagoģiskie novērojumi, sporta sacensību med. apkalpošana, sporta traumu profilakse, nodarbību un sacensību vietu san. hig. uzraudzība, sporta ārsta konsultācijas un san. izglītības darbs.

medicīnisko kontroli papildina sportistu paškontrole. Med. apskates obligātas visiem sportistiem un mācību iestāžu audzēkņiem. Primārā med. apskate jāizdara, pirms sāk nodarbības. Apskati atkārto 1 vai 2 reizes gadā, lai noskaidrotu vingrinājumu ietekmē radušās pārmaiņas organismā. Papildapskates notiek pirms sacensībām, sakarā ar slimību vai traumu u.c. gadījumos. Med. apskatēs iegūtie dati dod iespēju novērtēt veselības stāvokli, fiz. attīstību un fiz. sagatavotību (trenētību), atzīmēt med. grupu (pamata, sagatavošanas vai speciālā), izlemt, vai sportists var piedalīties nodarbībās un sacensībās, kā arī dot norādījumus par ārstēšanos, profilaksi, režīmu un nodarbību metodiku.

Sievietēm obligāta arī ginekoloģiskā kontrole. medicīniski pedagoģiskos novērojumus izdara ārsts kopā ar pedagogu nodarbību un sacensību vietā, lai novērtētu un uzlabotu nodarbību vietas san. hig. apstākļus, noskaidrotu treniņa vai sacīkšu slodzes atbilstību vecumam, dzimumam un sagatavotībai, novērtētu slodzes ietekmi uz organismu, noteiktu trenētības līmeni. Pamatojoties uz novērojumos iegūtajiem rezultātiem, individualizē nodarbību slodzi un plāno treniņa procesu. sporta sacensību laikā ārsts (arī medicīnas darbinieki, ar vid. speciālo izglītību) sniedz med. palīdzību dalībniekiem un skatītājiem, kontrolē dalībnieku veselības stāvokli un sacensību vietas san. hig. apstākļus, pārbauda dalībnieku pieteikumus.
Ja sacīkšu vietā nav veikta nepieciešamā sporta traumu profilakse vai rodas sportistu veselībai nelabvēlīgi apstākļi (inf. iespējamība, nepiemēroti metroloģiskie apstākļi u.c), ārstam ir tiesības sacensības pārtraukt.

Aktīvo sportistu med. kontrolē ieviesta dispanserizācijas metode. Pastāvīgā dispansera uzskaitē ir republikas izlases dalībnieki un pārējie augstas klases sportisti (sporta meistari, meistarkandidāti). Bērnu un jaunatnes sporta skolās med. kontroli veic šo skolu ārsti. sporta ārsta konsultācijā sportists un treneris saņem konkrētus norādījumus par vēlamajām korekcijām treniņa procesā, par treniņa, uztura un atpūtas režīmu, nepieciešamajiem profilakses vai ārstēšanas pasākumiem utt.

Med. kontrolē izmanto plašu metožu kompleksu. Nozīmīgākās ir funkcionālās diagnostikas metodes, īpaši tās, kas dod iespēju novērot pārmaiņas organismā noteiktas fiz. slodzes vai sacensību laikā. Laboratorijā slodzes dozēšanai parasti izmanto veloergometru un soļošanu pa īpašām kāpnītēm noteiktā ritmā (steptestu). Dozētas vai maksimālas slodzes laikā vienlaikus tiek reģistrēti sirdsdarbības un ārējās elpošanas rādītāji (skābekļa patēriņš u.c).

Svarīga nozīme sportistu pārbaudē ir elektrokardiogrāfijai. medicīniski pedagoģiskos novērojumos sāk ieviest biotelemetriju — orgānu darbības rādītāju reģistrāciju no attāluma. Izmantojot vienkāršas kibernētiskas ierīces, kļuvis iespējams regulēt treniņa slodzi, ņemot vērā pārmaiņas sportista organisma fiziol. funkcijās.
Plaši lieto arī antropometriju, ķermeņa apskati (somatoskopiju), fizikālo izmeklēšanu (iztaustīšanu, izklausīšanu u.c.), daudzas instrumentālās (arī rentgenoloģiskās) metodes un laboratorijas analīzes.
Izšķirīga nozīme ir t.s. funkcionālajiem testiem, ar kuriem pārbauda atsevišķu sistēmu (nervu, asinsrites, elpošanas) darba spējas, reģistrējot dažādu speciālu fiz. slodžu izraisītās pārmaiņas.