slimība, kam raksturīga akmeņu veidošanās žults izvadceļos. Akmeņi žultspūslī un žultsvados rodas, ja nogulsnējas vai izkristalizējas žults galv. sastāvdaļas.

Žultsakmeņi var būt homogēni jeb viendabīgi (holesterīna, bilirubīna, kalcija, retāk olbv. akmeņi) un heterogēni jeb jaukti. Ar ŽULTSAKMEŅU SLIMĪBA biežāk slimo sievietes. Galv. cēlonis ir holesterīna maiņas traucējumi (palielinās holesterīna daudzums asinīs un žultī). ko veicina iedzimta nosliece un pārāk liela uztura enerģētiskā vērtība (piem., daudz treknas gaļas, šokolāde, sviests), kā arī mazkustīgs dzīves veids. Svarīga nozīme ir arī žultspūšļa un žultsvadu motorikas traucējumiem.

ŽULTSAKMEŅU SLIMĪBA uzliesmo, ja akmeņi žultspūslī vai žultsvados pārvietojas, ja ŽULTSAKMEŅU SLIMĪBA pievienojas inf. (angīna, gripa u.c). ŽULTSAKMEŅU SLIMĪBA uzliesmojums parasti sākas 3—4 st. pēc ēšanas, sevišķi pēc trekna ēdiena, biežāk naktīs. Labajā paribē ir stipras sāpes, kas izstaro uz labo plecu un lāpstiņu. Cenzdamies mazināt sāpes, slimnieks nepārtraukti maina stāvokli. Sāpju lēkmes ilgst 6—12 st., dažos gadījumos pat vairākas diennaktis. Ja akmens aizsprosto žultsvadus, var kļūt dzelteni acu āboli un āda (meh. dzeltē). Taustot aknas ir ļoti sāpīgas, it īpaši žultspūšļa apvidus. Vienlaikus palielinās žultspūslis. Parasti ir arī paaugstināta t° (38,5—40°) un drebuļi.
Veciem cilv. lēkmju laikā t° var būt normāla vai nedaudz paaugstināta. Raksturīga ŽULTSAKMEŅU SLIMĪBA pazīme ir mokoša vemšana; sākumā atvemj kuņģa saturu, pēc tam žulti. Lēkmes var neatkārtoties gadiem vai atkārtoties ļoti bieži. Dažreiz ŽULTSAKMEŅU SLIMĪBA noris bez jebkādiem simptomiem.

Ārstēšana. Lēkmju profilaksē vislielākā nozīme ir pareizam uzturam, kas atbilst vecumam un fiz. slodzei. Ilgstoši jāievēro diēta, kas kavē žults sastrēguma veidošanos, veicina žults atdalīšanos un normalizē zarnu darbību. Jāēd noteiktā laikā 4—5 reizes dienā. Jāuzņem pilnvērtīgas olbv. (piem., liesa gaļa). jo tas veicina žultsskābju un žults pavairošanos, kas savukārt novērš holesterīna izkristalizēšanos. Nedrīkst lietot stipri saceptus un žāvētus produktus, svaigus mīklas izstrādājumus, dzīvn. taukus. Ieteicamas augu eļļas, nevārīti dārzeņi un augļi. Liela nozīme ir ārsta, fizkultūrai.
Lēkmes laikā sāpes mazina pretsāpju līdzekļi, pilnīgs miers, sildīšana aknu apvidū, siltas un karstas peldes. Inf. gadījumā izmanto arī antibiotikas. Lieto fizioterapijas procedūras.
Ieteicama ārstēšanās kūrortā (Esentukos, Zeļeznovodskā, Truskavecā u.c), kur galvenie iedarbības faktori ir minerālūdeņi, to peldes un dūņu terapija. Ķir. ārstēšana nepieciešama tad, ja lēkmes atkārtojas, kaut gan slimnieks saņēmis sistemātisku, kompleksu medikamentozu ārstēšanu, kā arī tad, ja slimnieks pēc lēkmes ir dzeltens vai cieš blakusorgāni — aknas vai aizkuņģa dziedzeris.