slimības, kas saistītas ar sievietes organisma anat. un fiziol. īpatnībām.

GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS var radīt dažādi nelabvēlīgi ārējās vides faktori, inf-as, intoksikācijas, iekšējās sekrēcijas traucējumi, traumas, attīstības traucējumi u.c. Savukārt GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS var izraisīt citu orgānu sistēmu slimības (urīnpūšļa iekaisumu, vielmaiņas traucējumus, sepsi u.c.). Ar GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS var saslimt jebkurā vecumā, tomēr katram vecumam ir savas raksturīgākās biežāk sastopamās slimības.

Meitenēm līdz pubertātes periodam visbiežāk rodas slimības, kas saistītas ar dzimumorgānu attīstības traucējumiem, infantilismu, iegurņa kaulu deformācijām (piem., rahīts). kā arī ārējo dzimumorgānu iekaisums (vulvīts). Pubertātes perioda raksturīgās GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS ir dažādi menstruāciju traucējumi, dažkārt — dzimumorgānu tuberkuloze.
Dzimumbrieduma periodā (apm. 20—50 g. vecumā) visbiežākās GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS ir iekaisumi, kas var lokalizēties jebkurā dzimumsistēmas orgānā; ārējos dzimumorgānos, makstī (vaginīts), dzemdē (endometrīts), olvados (salpingīts), olnīcās (ooforīts). Ja iekaisumslimības laikus pilnīgi neizārstē, var rasties dažādi sarežģījumi, kā arī neauglība. Iekaisuma procesu var ierosināt gan nosacīti patogēnie mikroorganismi (stafilokoki, streptokoki, zarnu nūjiņa), gan specifiski slimību ieros-i (tbc mikobaktērija, gonokoki, bālā treponērna, trihomonas).

Ar gonoreju un sifilisu sieviete parasti inficējas dzimumceļā, visbiežāk gadījuma rakstura dzimumakta laikā. Iekaisumslimības veicina aborti, nelabvēlīgi dzīves un darba apstākļi, kā arī personiskās higiēnas neievērošana.

Pēcdzemdību periodā var rasties pēcdzemdību slimības, dzemdes kakla deformācija, dzimumorgānu noslīdējums u.c. traucējumi, kas biežāk rodas tad, ja grūtniece nav laikus griezusies sieviešu konsultācijā un nav regulāri ieradusies uz pārbaudēm.

Sievietes dzimumorgānu audzēji var būt labdabīgi un ļaundabīgi. Visbiežāk tie rodas dzemdē un olnīcās. Dzemdē no labd. audzējiem visbiežāk sastopama fibromioma, bet no ļaund. — vēzis, retāk — sarkoma. Olnīcās visbiežāk veidojas cistas un cistomas (t.s. īstie olnīcu audzēji). Jebkurš olnīcas labd. audzējs jāārstē ķirurģiski, jo tas var pāriet ļaund. formā.
Sievietes dzimumorgānu ļaund. audzēji nekad nerodas uzreiz: pirms tiem vienmēr novērojamas vēždraudes slimības (dzemdes kakla erozija, dzemdes kakla kanāla polips, dzemdes gļotādas hiperplāzija u.c.). Dzimumbrieduma periodā var būt arī dažādi dzimumdziedzeru darbības traucējumi.

Klimaksa periodā visbiežāk ir menstruāciju traucējumi, kā arī acikliska (starp menstruācijām) dzemdes asiņošana; var būt arī funkcionāli asinsrites un nervu sistēmas traucējumi. Pēc pilnīgas menstruāciju izbeigšanās (menopauzē) biežākās GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS ir audzēji.
Parastie GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS simptomi ir sāpes krustos un vēdera lejasdaļā, menstruāciju traucējumi, acikliskas asiņošanas, pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem, neauglība, dzimumdzīves traucējumi, dažreiz arī urinēšanas un zarnu darbības traucējumi. Ja sievietei rodas kāda no minētajām pazīmēm, tai nekavējoties jāgriežas pie ginekologa.

Nereti GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS var attīstīties arī bez ārējām pazīmēm, tāpēc, lai tās varētu laikus konstatēt, katrai sievietei vismaz divreiz gadā jāpārbauda veselības stāvoklis profilaktisko ginekoloģisko apskašu kabinetā. GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS ārstē sieviešu konsultācijās (poliklīnikās) un slimnīcu vai dzemdību namu ginekoloģiskajās nodaļās. Sievietes, kas slimo ar GINEKOLOĢISKĀS SLIMĪBAS, tiek dispanserizētas.